Latviski  По-русски
Publikācijas > Nacionālo minoritāšu tiesības: Eiropas Savienības institūciju rekomendācijas policijas darba uzlabošanai.

Ēriks Treļs, M. jur., Latvijas Policijas akadēmijas Akadēmiskās doktora studiju programmas „Juridiskā zinātne” doktorants.
Nacionālo minoritāšu tiesības: Eiropas Savienības institūciju rekomendācijas policijas darba uzlabošanai.

Pēc Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004.gada 1.maijā, saskarsme ar atšķirīgas rases, ādas krāsas, tautības, etniskās izcelsmes, reliģijas vai kultūras pārstāvjiem pieauga, un turpina pieaugt ar katru gadu. Saskarsmes pieredzes un informācijas trūkums kopā ar neiecietību un diskrimināciju kurinošiem izteikumiem ir labvēlīga augsne aizspriedumiem un vardarbībai. Arī nelabvēlīga ekonomiska situācija valstī ietekmē tādas parādības, kā aizspriedumi, neiecietība, diskriminācija un rasistiska vardarbība.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka rasistiska vardarbība ir īpašs cilvēka cieņas aizskārums un, ņemot vērā bīstamās sekas, tā prasa īpašu valsts institūciju modrību un aktīvu reaģēšanu. [1] Tieši šī iemesla dēļ valsts institūcijām ir jāizmanto visi līdzekļi, lai cīnītos pret rasismu un rasistisku vardarbību, tādā veidā nostiprinot demokrātisku sabiedrību, kurā daudzveidība tiek uztverta nevis kā apdraudējums, bet gan kā sabiedrības bagātināšanas avots.

Valsts institūciju pienākums izmeklēt iespējamās saiknes pastāvēšanu starp vardarbības aktu un rasisko attieksmi ir viens no valsts procesuālo pienākumu aspektiem Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2.panta ietvaros. Konvencijas dalībvalstu pozitīvu pienākumu izpilde pieprasa, lai nacionālā tiesību sistēma demonstrētu savas spējas saukt pie kriminālatbildības noziedzniekus, neatkarīgi no upura rases vai etniskās izcelsmes.

Tajos notikumos, kur rodas aizdomas par vardarbības iespējamiem rasistiskajiem iemesliem, ir svarīgi veikt lietas izmeklēšanu tādā līmenī, lai uzturētu minoritāšu pārstāvju pārliecību, ka valsts vara ir spējīga aizsargāt viņus no rasiskas vardarbības draudiem.

Izmeklējot vardarbīgus incidentus, valsts institūcijām tiek uzlikti papildus pienākumi spert visus saprātīgi iespējamos soļus, lai atmaskotu jebkuru rasistisko motivāciju, un noskaidrotu, vai etniskais naids vai aizspriedumi ir ietekmējuši notikumus. Ja valsts to nedara un izskata rasistisko uzskatu mudinātos vardarbības un brutalitātes gadījumus ar tādu pašu attieksmi kā pret lietām, kurās nepastāv rasistiski motīvi, tas nozīmē, ka valsts aizver acis uz doto darbību īpašo raksturu, kuras ir sevišķi bīstamas cilvēku pamattiesību ievērošanas ziņā.

Pēc maniem uzskatiem, mums jāmācās no tām kļūdām, kuras pieļāvušas citu valstu tiesībsargājošās institūcijas, izmeklējot ar naidu un neiecietību saistītos noziegumus, lai tās nepieļautu un kādreiz nenonāktu Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšā. Tas ir īpaši aktuāls Latvijai, kur pēdējos gados ir pieaudzis rasistisku motīvu dēļ izdarītu uzbrukumu skaits minoritātēm. Vērtējot Latvijas varas iestāžu reakciju uz šāda veida uzbrukumiem, Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (The European Commission against Racism and Intolerance - ECRI) savā Trešā ziņojumā par Latviju, uzskatīja to par neatbilstošu. [2]

Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību ir Eiropas Padomes dibināts neatkarīgs cilvēktiesību aizsardzības uzraugs, kas specializējas ar rasismu, ksenofobiju, antisemītismu un neiecietību saistītos jautājumos. ECRI pieprasa Latvijas institūcijām aktīvāku pieeju cīņā pret rasistiski motivētu vardarbību, rekomendē Latvijas policijai un tiesu institūcijām pilnībā izmeklēt un tiesāt rasistiski motivētus pārkāpumus, atzīstot un ņemot vērā nodarījuma rasistisko motīvu.

ECRI norāda, ka tās rīcībā ir informācija, ka policijas ne vienmēr adekvāti rīkojās gadījumos, kad upuri vēršas policijā ar sūdzībām par rasistiskiem uzbrukumiem. Bijuši gadījumi, kad policija izturējusies pazemojoši pret redzamo minoritāšu pārstāvjiem, kas vērsušies policijas iecirknī, lai iesniegtu sūdzību. Bēdīgi slavens ir gadījums, kad 2007. gada janvārī grupa somāliešu vērsās policijā, lai ziņotu par piekaušanu. Pamatojoties uz vairākiem ziņu avotiem, viņi tika sūtīti no viena policijas iecirkņa uz nākamo, pirms viņi varēja iesniegt sūdzību. ECRI atzīmē, ka pastāv komunikācijas problēmas starp policiju un dažu minoritāšu grupu locekļiem. Saņemtas sūdzības no čigānu (romu) kopienas par to, ka policijas darbinieki bieži nepamatoti aptur tās locekļus uz ielām, čigānu (romu) nacionalitātes dēļ.

Runājot par augstākminētiem gadījumiem, jāņem vērā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, kura vērtējot līdzīgus gadījumus, norādīja uz to, ka valsts institūciju darbinieki, izmeklējot ar naidu un neiecietību saistītos noziegumus, nepilda savus pienākums pilnā apmērā. Tiesa secināja, ka gadījumos, kad kādai etniskai grupai fiziski uzbrūk privātas personas, valsts institūcijām ir stingrs pienākums, izskatot šādas lietas, rīkoties objektīvi, nepieļaujot situācijas novērtējumus, kas balstās uz neobjektīvu attieksmi pret cietušajiem viņu etniskās izcelsmes atšķirības dēļ. [3]

Tiesībsargājošām institūcijām jāņem vērā arī vispārējo rekomendāciju Nr. 11 „Par rasisma un rasu diskriminācijas apkarošanu policijas darbā”, kurā Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību sniedz rekomendācijas par pasākumiem, kurus jāveic, lai aizliegtu policijai izmantot dažādu pieeju atkarībā no personas rases. [4]

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Augstākā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos (Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities) sagatavotās, Rekomendācijās par policijas darbu multinacionālajā sabiedrībā tika uzsvērts, ka tiesībsargājošo institūciju darba efektivitāti ietekmē uzticības attiecību nodibināšana starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem, kuras tiek uzturētas atbilstošā līmenī, pateicoties regulāriem kontaktiem un praktiskai sadarbībai. Lai panāktu šo sadarbību, policijai jāizstrādā attiecīgās metodes, un to pielietošanas praksi. Policijai jāpieņem darbā tulkus vai atestētus darbiniekus, kas zina mazākumvalodas, lai komunicētu ar minoritātēm viņu valodā. [5]

Arī eksperts cilvēktiesību jomā Dr. Robins Ouklijs, kurš piedalījās augstākminēto rekomendāciju izstrādē, atzīst, ka bez sabiedrības vēlēšanās ziņot par noziegumiem un sadarboties ar policiju, policijas vadībā veiktas informācijas vākšanas rezultātā nevar sākt identificēt un efektīvi reaģēt uz lielāko daļu “ikdienas” noziegumu. Šai ziņā rasistiski motivēta noziedzība neatšķiras no citiem noziegumiem, jo policija ir atkarīga no sabiedrības vēlēšanās ziņot par incidentiem. Ja sabiedrība apšauba policijas spējas efektīvi reaģēt uz rasistiskiem noziegumiem, šie noziegumi paliks nereģistrēti un vainīgos nesauks pie atbildības. [6] Dr. R. Ouklijs, ņemot vērā veiktās aptaujas secinājumus, atzīst, lai nodrošinātu, ka policija visā ES varētu un spētu efektīvi īstenot tās lomu rasistiskas noziedzības un vardarbības apkarošanā, jāveic vairākas darbības, un to vidū arī pētījumus, lai noteiktu rasistiskas noziedzības un vardarbības incidentu patieso apjomu neaizsargātās kopienās un barjeras (piemēram, bailes, nezināšanu, valodu, uzticēšanās trūkumu), lai ziņotu par šādiem incidentiem policijai.

Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību rekomendē Latvijas varas institūcijām nodrošināt atbilstošu tālākizglītību tiesnešiem, prokuroriem un policijas darbiniekiem. Šajā sakarā, tā iesaka varas iestādēm nodrošināt, lai iepriekšminētie darbinieki pilnībā izprastu jautājumus, kas saistīti ar rasismu un rasu diskrimināciju, lai nepieciešamības gadījumā varētu tos labāk risināt. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas rekomendācijās arī tika noteikts, ka nepieciešams iekļaut šo jautājumu policistu pamatizglītības programmā. Tolerances veicināšanai un neiecietības izkaušanai, ieteikts iekļaut izglītības programmas izstrādei un tālākai īstenošanai minoritāšu pārstāvjus. Arī policijas darbiniekiem jākļūst par sabiedrības atspoguļojumu nacionālās dažādības ziņā. Ja kāda no sabiedrībā esošām nacionalitātēm nav pārstāvēta policijā, valstij jāsekmē tās pārstāvju iesaistīšanu darbam policijā. Minēto jāveic pozitīvās diskriminācijas robežās, t.i. jānodrošina vienlīdzību savu iespēju realizācijā kā pamatnācijas pārstāvjiem, tā arī cittautiešiem.

Mūsdienās, kad par Latvijas attīstības politisko mērķi kļuva tiesiskās valsts veidošana, minoritāšu tiesību aizsardzībai Latvijā ir svarīga nozīme. Policijas darbiniekiem, veicot savu darbu, stingri jāievēro Satversmi [7] un Latvijas likumus, starptautiskus un reģionālus cilvēktiesību dokumentus, kas ir ratificēti mūsu valstī. Šajos dokumentos ietverto normu īstenošanai, jārīkojas atbilstoši Eiropas Savienības institūciju rekomendācijām. Jāveic pasākumus policijas darbinieku izglītībai un apmācībai, taktikas un metodikas izstrādei, kā arī piemērošanas praksei minoritāšu tiesību jomā.



[1] European Courts of Human Rights. Nachova and Others v. Bulgaria. [tiešsaite] Application No. 43577/98 and No. 43579/98, Judgment of 6 June 2005. [skatīts 2009-23-04]. Pieejams: http://www.echr.coe.int/Eng/Press/2005/July/GrandChamberjudgment
Nachova&OthersvBulgaria06072005E.htm

[2] Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību. Trešais ziņojums par Latviju. Strasbourg: Council of Europe, 2008. 54.lpp.

[3] European Courts of Human Rights. // Moldovan and Others v. Rumania. [tiešsaite] Application No. 41138/98 and No. 64320/01, Judgment of 12 June 2005. [skatīts 2009-23-04]. Pieejams: http://www.echr.coe.int/Eng/Press/2005/July/ChamberJudgment
Moldovan&othersvRomania(2)120705.htm

[4] European Commission against Racism and Intolerance. General Policy Recommendation n°11 on combating racism and racial discrimination in policing. Strasbourg: Council of Europe, June 2007.

[5] Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities. Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: February 2006. p 42.

[6] Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, September 2005. p 52.

[7] Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Latvijas Republikas Satversmes 91.pants.

© Ēriks Treļs, 2011 - 2020