Latviski  По-русски
Publikācijas > Kārtības policijas inspektora darbs daudznacionālajā sabiedrībā.


Kārtības policijas inspektora darbs daudznacionālajā sabiedrībā

Mg. iur. Ēriks Treļs
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes
„Juridiskā zinātne” studiju programmas doktorants


Ievads

Demokrātiskā valstī policijas darbība tiek pozicionēta kā sabiedrībai sniegts valsts pakalpojums, kas tiek piedāvāts visiem sabiedrības pārstāvjiem bez izņēmuma, pamatojoties uz skaidriem profesionālajiem standartiem, kuri savukārt balstās uz tiesiskuma un taisnīguma principiem, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Policijai tiek uzticēta būtiskā loma cilvēka brīvību un tiesību aizsardzībā, ieskaitot minoritāšu tiesību nodrošināšanu, kas veicinās viņu integrēšanu sabiedrībā.

Šobrīd, īstenojot uz sabiedrību vērsto policijas darbu, īpašu aktualitāti ieguva „jautājums par dažādām sabiedrības grupām - lai policija spētu kontrolēt drošības situāciju apkaimē, katrai grupai nepieciešama atbilstoša pieeja”1. Organizējot valsts pārvaldes darbību, jānodrošina privātpersonu - tostarp arī nacionālo minoritāšu pārstāvju - tiesības un tiesiskās intereses. Īpašu aizsardzību apdraudētām grupām un personām iesaka nodrošināt Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (Organisation on Security and Cooperation in Europe, EDSO) ģenerālsekretāra vecākais policijas padomnieks (The Senior Police Adviser to the OSCE Secretary General) K.Kartijs (Kevin Carty).2 Arī pēc EDSO Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos (High Commissioner on National Minorities) uzskatiem, tieši policija ir tā iestāde, kas nodrošina minoritāšu pārstāvju „piekļūšanu tiesībām”3. Ja minoritāšu pārstāvji uztver policiju kā iestādi, kas pamatoti un taisnīgi piemēro savu varu, sniedz kvalitatīvus pakalpojumus un nodrošina sabiedrisko drošību, tad viņi arī ar cieņu izturas pret savu valsti.

Raksta mērķis ir piedāvāt praktiskās metodes, lai uzlabotu policijas preventīvo darbību pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem vērsto likumpārkāpumu novēršanā.

Mērķa sasniegšanai nepieciešams izpildīt šādus uzdevumus:

1) apkopot zinātniskos pētījumus policijas tiesību jomā, pievēršot īpašu uzmanību darbam, kas vērsts uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu, kā arī preventīvam darbam, kuru veic Kārtības policijas inspektors apkopojamā teritorijā, izdarīt secinājumus un izstrādāt priekšlikumus;

2) veikt Valsts policijas iekšēja normatīvā regulējuma analīzi, un izstrādāt priekšlikumus grozījumiem normatīvos aktos un to piemērošanas praksei;

3) izpētīt nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības mehānismus kā Eiropas Savienībā kopumā, tā arī tās dalībvalstīs, kā arī noskaidrot, kādus pasākumus veic Eiropas Savienības valstu policijas iestādes, lai īstenotu nacionālo minoritāšu integrācijas politiku un pret šīm grupām vērsto likumpārkāpumu profilaksi.

Temata analīze tiek veikta izmantojot tādas vispārīgās pētniecības metodes kā salīdzināšana un apkopojums, cēloņsakarību atklāšana, analīze un sintēze, dedukcija un indukcija, kā arī dažādas citas pētniecības metodes:

- salīdzinājuma metode: tiek salīdzināti nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības mehānismi Latvijā un Eiropas Savienībā. Tiek salīdzināts arī Valsts policijas iekšējais normatīvais regulējums un Eiropas Savienības institūciju rekomendācijas policijas darba uzlabošanai;

- tiesību modelēšanas metode: tiks piedāvāts veikt izmaiņas Valsts policijas iekšējā normatīvā regulējumā un praksē, ņemot vērā pasaules un Eiropas Savienības pieredzi nacionālo minoritāšu tiesību jomā, t.i. tiks modelēta situācija, kad iestājās pozitīvās sekas;

- teleoloģiskā metode: mērķa un lietderīguma savstarpējās attiecībās tiks noskaidrots, kādu mērķu sasniegšanai notiek process.

1. Valsts policijas loma nacionālo minoritāšu integrācijas politikas īstenošanā

Valsts pārvaldes iekārtas likums nosaka, ka valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, darbojas sabiedrības interesēs, savā darbībā ievēro cilvēktiesības un labas pārvaldības principu.4 Labas pārvaldības princips ir cieši saistīts5 ar Satversmes 89. pantu: „Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.”6

Arī profesors K. Dišlers norāda, ka „valsts ir nodibināta, lai tauta varētu eksistēt, un viņa attīstās, lai tauta sasniegtu labklājību”7. Turklāt „no valsts pareizas iekārtas un valsis dzīves pareizas vadīšanas lielā mērā atkarājas tautas labklājība”8. Kā vienu no nepieciešamiem un pirmajiem valsts uzdevumiem profesors K. Dišlers nosauc valsts administratīvi policejisku funkciju: „kārtības un drošības uzturēšana valsts iekšienē, valsts iestāžu un mierīgo pilsoņu un viņu likumīgās darbības apsargāšana pret varbūtējiem uzbrukumiem un traucējumiem gan apzinīgiem un ļaunprātīgiem, gan neapzinīgiem un nejaušiem”9.

Saskaņā ar Valsts policijas nolikumu, valsts politiku noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un drošības aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu aizsardzībā Latvijā atbilstoši kompetencei īsteno Valsts policija.10

Kā pamatoti norāda speciālists policijas tiesību jautājumos A. Matvejevs, „attīstītām valstīm raksturīga policijas darbības nacionālo un reģionālo programmu esamība, kuras iekļauj juridiskos, organizatoriski pārvaldes un citus savstarpēji saistītus pasākumus, programmas pietiekami finansiāli nodrošinātas”11. EDSO ekspertu grupa Augstā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos vadībā izstrādāja Rekomendācijas par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā, kurās formulēti valsts politikas vispārējie principi attiecībā uz nacionālajām minoritātēm.12 Rekomendācijas nosaka, ka valstīm jāizstrādā stratēģija, kuras mērķis ir nacionālo minoritāšu integrācija sabiedrībā. Šīs programmas ietvaros jāuzlabo policijas profesionalitāte, pakalpojumu kvalitāte un policijas darbības efektivitāte saskaņā ar starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem, tostarp arī minoritāšu jautājumos.

Jānodrošina, lai arī policijas darbība notiek atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam, kurš nosaka, ka valsts pārvalde savā darbībā ievēro labas pārvaldības principu.13 Valsts pārvaldes darbībai jābūt organizētai pēc iespējas ērtai un pieejamai privātpersonai. Tai pastāvīgi jāpārbauda un jāuzlabo sabiedrībai sniegto pakalpojumu kvalitāte. Valsts pārvaldes pienākums ir vienkāršot un uzlabot procedūras cilvēku labā, kā arī īstenot tās saprātīgā laikā.

Eiropas policijas ētikas kodeksa 18. pants nosaka, ka policijas darba organizācijai jābūt vērstai uz labu attiecību nodibināšanu ar valsts iedzīvotājiem un nepieciešamības gadījumā uz konkrētu sadarbību ar vietējām pašvaldībām, biedrībām un citiem sabiedrības pārstāvjiem, ieskaitot nacionālo minoritāšu pārstāvjus.14

Rekomendācijās par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā tika uzsvērts, ka tiesībsargājošo institūciju darba efektivitāti ietekmē uzticības attiecību nodibināšana starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem, kuras tiek uzturētas atbilstošā līmenī, izmantojot regulārus kontaktus un praktisku sadarbību.15 Lai panāktu sadarbību ar nacionālo minoritāšu kopienām, policijai jāizstrādā attiecīgās metodes un to pielietošanas prakse. Nespēja veidot šo sadarbību bieži vien izraisa no nacionālo minoritāšu pārstāvju puses negatīvu reakciju un pat noved pie konfliktiem. Uzticības trūkums ir vērojams policijas attiecībās ar čigānu (romu) minoritātes pārstāvjiem. Tā 58% čigānu (romu) kopienas pārstāvju Latvijā attiecības ar policiju raksturo kā negatīvas.16 Savukārt, 69% pamattautības pārstāvju – latviešu uzticas policijai, un tikai 31% neuzticas.17 Salīdzinājumam: arī citur Eiropā dzīvojošie čigāni (romi) neuzticas policijai. Aptaujās šādu pozīciju apliecināja 58% čigānu (romu) minoritātes pārstāvju Polijā, 56% - Čehijā, 54% - Slovākijā, 53% - Grieķijā, 51% - Ungārijā, 39% - Rumānijā, 35% - Bulgārijā.18

Savukārt, ja starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem tiks nodibinātas un uzturētas uzticības attiecības, tas, autora ieskatā, ietekmēs policijas darba efektivitāti un dos iespēju būt laikus informētiem par iespējamiem minoritāšu tiesību pārkāpumiem, kā arī par likumpārkāpumiem, kurus izdarījuši nacionālo minoritāšu pārstāvji.

Rekomendāciju par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā autori dod priekšroku metodēm, kuras balstās uz personīgiem kontaktiem un komunikāciju ar minoritāšu pārstāvjiem.19 Tās varētu būt policijas pārstāvju piedalīšanās apspriedēs un semināros, kas rīkoti par minoritātēm aktuāliem jautājumiem sabiedriskās kārtības un drošības jomā. Tādi pasākumi var kļūt par informācijas iegūšanas avotiem, kas ļaus policijai izprast minoritāšu problēmas būtību. Labu efektu var panākt arī gadījumos, kad par šādas tikšanās iniciatoru kļūst policija. Uz šādiem pasākumiem jāaicina visi interesenti, bez jebkādiem ierobežojumiem.

Analizējot minētās Eiropas Savienības institūciju rekomendācijas, var secināt, ka nepastāv kāds viens universāls līdzeklis kā uzlabot sadarbību ar nacionālo minoritāšu kopienām. Katrai Eiropas Savienības valstij piemīt savas specifiskās vietējās īpatnības, līdz ar to katrā valstī jāizstrādā un jāīsteno savas sadarbības programmas.

Arī Valsts policijai, tāpat kā Iekšlietu ministrijai, kura iekļauta konsultatīvajā padomē, kas izveidota ar mērķi atbalstīt čigānu (romu) tautības pārstāvju integrāciju,20 jāizveido konsultatīva padome darbam ar nacionālajām minoritātēm. Darbam tādā padomē jāpiesaista minoritāšu biedrību un citu organizāciju pārstāvji, kā arī neatkarīgi šīs jomas speciālisti. Padomei jākļūst par struktūru, kura varētu konsultēt policijas struktūrvienību vadītājus par tādu valstiska līmeņa problēmu risināšanu, kādas rodas policijas darbā saistībā ar etniskiem konfliktiem un diskrimināciju. Tai jāpiedāvā arī šo konfliktu iespējamās risināšanas iespējas ar mērķi paaugstināt policijas darba efektivitāti. Jāpiekrīt profesoram Z. Indrikovam, kurš norāda, ka viens no faktoriem, kas būtiski iespaido Valsts policijas darba efektivitāti, ir tas, ka Valsts policijā netiek izvirzīti stratēģiskie mērķi (kā iestādē kopumā, tā arī tās atsevišķās struktūrvienībās).21 Veicot Latvijas un ārvalstu policijas iestāžu pieredzes salīdzinājumu pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” ietvaros, tika secināts, ka „Latvijā nav vienotās valsts stratēģijas noziedzības prevencijas jomā”22.

Vērtējot Latvijas situāciju kopumā, jāatzīst, ka Valsts policijai jācenšas nodibināt uzticības attiecības ar nacionālo minoritāšu kopienām un biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību, noslēdzot sadarbības līgumus. Lai panāktu šīs sadarbības efektivitāti, svarīgi atrast kopīgus mērķus un to panākšanas ceļus. Arī Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (The European Commission against Racism and Intolerance, ECRI) Ceturtajā ziņojumā par Latviju rekomendē varas iestādēm regulāri konsultēties ar nacionālo minoritāšu padomēm par jautājumiem, kuri tām ir svarīgi.23 Kā rāda pieredze, parasti no šīs savstarpējās palīdzības iegūst abas puses, jo tās ar laiku spēj risināt jebkāda rakstura problēmas, kas skar pušu mijiedarbību.24

2. Preventīvā darba īstenošana minoritāšu kopienā

Sakarā ar policijas uzdevumiem garantēt personu un sabiedrības drošību, kā arī novērst un atklāt noziedzīgus nodarījumus, policijas darbiniekam ir uzticēti vairāki pienākumi, to vidū pienākums „savu pilnvaru ietvaros atklāt noziedzīgu nodarījumu un administratīvo pārkāpumu cēloņus un tos veicinošos apstākļus un veikt pasākumus to novēršanai; piedalīties personu tiesiskajā audzināšanā”25. Tas ir viens no policijas darbinieka pamatpienākumiem, kura īstenošana ir uzticēta arī Kārtības policijas nodaļas inspektoriem ar amata aprakstiem iecirkņu inspektoru jomā.

Saskaņā ar „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumiem” teritoriālās policijas struktūrvienības apkalpojamo teritoriju sadala starp iecirkņa inspektoriem, „ņemot vērā administratīvās teritorijas sadalījumu, teritorijas platību, tajā dzīvojošo iedzīvotāju skaitu un blīvumu, kriminogēno stāvokli, izklaides vietas, organizācijas un citus faktorus, kas var ietekmēt iecirkņa inspektora dienesta pienākumu izpildi apkalpojamā teritorijā”26. Atbilstoši šiem noteikumiem iecirkņa inspektoram jāveic vispārējais un individuālais preventīvais darbs, tas ir viņa vistiešākais pienākums.

Prevencija (praevenire – latīņu val. aizsteigties priekšā) ir „valsts realizēts pasākumu kopums, kas vērsts uz to, lai kavētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu valstī vai kādā tās reģionā”27. Bieži vien šo jēdzienu lieto kā sinonīmu jēdzienam „noziegumu profilakse”. Pēdējais tiek skaidrots kā „valsts varas un pārvaldes iestāžu, pašvaldības vai personu grupu, vai arī atsevišķu indivīdu veikto pasākumu un darbību kopums noteiktu noziedzīgu nodarījumu veidu ierobežošanā vai novēršanā, vai arī atsevišķu noziedzīgu nodarījumu novēršanā”28. Profesors A. Kavalieris noziegumu profilaksi skaidro kā „kriminālnodarījumu cēloņu un apstākļu, kas tos veicina vai atvieglo īstenošanu, novēršana, kā arī tādu nosacījumu radīšana, kuru iespaidā konkrētā persona, kas nodomājusi, gatavo vai varētu izdarīt noziegumu, to nerealizē”29. Savukārt ar noziedzības novēršanu saprot „sociālu, ekonomisku, politisku, tiesisku, administratīvi organizatorisku un citu pasākumu kopums, kuri ir virzīti uz noziedzības samazināšanu un noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas nepieļaušanu”30.

Profesors A. Vilks norāda, ka „policijas preventīvajā darbībā var ietvert šādus virzienus:

1. Kopējā (vispārējā) preventīvā darbība, kura ir virzīta uz noziedzīgo nodarījumu veicinošo faktoru fiksāciju, to ietekmes mazināšanu vai novēršanu.

2. Speciālā preventīva darbība, kura ir virzīta uz noziedzīgo nodarījumu nepieļaušanu no atsevišķu sociālo grupu pārstāvju puses (nepilngadīgo, migrantu, agrāk tiesāto u.c.).

3. Preventīvā darbība, kura tiek veikta atsevišķos reģionos (pilsētās, rajonos, mikrorajonos, lauku apvidos u.c.), ņemot vērā šo reģionu īpatnības un kriminogēno stāvokli.

4. Individuālā preventīvā darbība, kura ir saistīta ar profilaktisko pasākumu veikšanu ar konkrētām personām.”31

Kopējās (vispārējās) preventīvās darbības ietvaros tiek īstenoti šādi pasākumi: „policijas atrašanās sabiedriskās vietās formas tērpos (patrulēšana, apgaitas, komunikācija ar sabiedrību); likumpārkāpumu noteicošo faktoru konstatācija, apkopošana, to ietekmes mazināšana un novēršana; drošības pasākumu pārbaude iestādēs, organizācijās un uzņēmumos; informatīvais darbs izglītības iestādēs; informatīvi izglītojošais darbs ar sabiedrību”32.

Veicot vispārējo preventīvo darbu nacionālo minoritāšu kopienā, iecirkņa inspektors nodrošina pasākumus, lai novērstu sabiedriskās kārtības pārkāpumu un noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas cēloņus un veicinošus apstākļus. Šīs darbības ietvaros viņš tiekas ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, kuri dzīvo viņa apkalpojamā teritorijā, kā arī apseko nacionālo minoritāšu izglītības iestādes, nacionālajām minoritātēm piederošus uzņēmumus, iestādes, organizācijas un citus objektus, kuros veic pārrunas un norāda uz nepilnībām, kas varētu veicināt noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu, un rekomendē veikt pasākumus konstatēto trūkumu novēršanai. Papildus tam iecirkņa inspektors sistemātiski pārbauda vietas, kur pulcējās personas, kurām ir nosliece izdarīt likumpārkāpumus.

Atbilstoši „Valsts policijas sadarbības noteikumu ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību”33 prasībām, preventīva darba efektivitātes paaugstināšanai iecirkņa inspektors iespēju robežās izmanto plašsaziņas līdzekļus. „Pasaules prakse rāda, ka naida motivētu noziegumu samazināšanā būtiska loma ir preventīvajam darbam, kas lielā mērā ir atkarīgs arī no izglītības, integrācijas un nevalstiskā sektora sadarbības.”34

Kārtības policijas nodaļas inspektoram, kas veic savus pienākumus nacionālo minoritāšu apdzīvotos rajonos, jānodrošina papildu apmācība darbam daudznacionālajā sabiedrībā un jāiekļauj amata aprakstā pienākums komunicēt ar minoritāšu pārstāvjiem. Veicot šo darbību, iecirkņa inspektoram jānodrošina vispārējā un individuālā preventīvā darba īstenošanu minoritāšu kopienā.

3. Darbs apkalpojamā teritorijā

Lai panāktu pozitīvus rezultātus vispārējā un individuālā preventīvajā darbā, iecirkņa inspektors saskaņā ar „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumiem” „veic apkalpojamās teritorijas apgaitu, pārrunas ar iedzīvotājiem, namu apsaimniekotājiem un to pilnvarotām personām, sētniekiem, pašvaldību darbiniekiem, uzņēmumu, iestāžu, tirdzniecības un citu objektu darbiniekiem, kā arī izmanto citu policijas struktūrvienību sniegto informāciju”35, kas savukārt dod viņam iespēju detalizēti izzināt apkalpojamo teritoriju un operatīvo stāvokli. Jāpiekrīt policijas tiesību zinātniekam M.Žeivotam, kurš galveno akcentu policijas iecirkņa inspektora darba organizācijā liek uz pastāvīgu atrašanos iedzīvotāju vidū un uzsver, ka šis darbs „jāorganizē tā, lai likumpārkāpumu novēršana nebūtu tikai viens no pienākumiem, bet gan darba veids un pamatmetode”36.

„Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu” 14. punktā minēto informācijas sarakstu par apkalpojamo teritoriju nepieciešams papildināt ar informāciju par kultūrvēsturiskiem un reliģiskiem objektiem, kurus parasti apmeklē vai saista ar konkrētas minoritātes grupas pārstāvjiem (piemēram, par lūgšanas namiem un kapiem), kā arī par biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību. Pašreiz sarakstā ir iekļauta informācija par „ielām, ceļiem, tiltiem, parkiem, mežu masīviem, kredītiestādēm, pasta nodaļām, paaugstinātās bīstamības objektiem, aptiekām, transportlīdzekļu novietnēm, tirgiem, sporta laukumiem, izglītības iestādēm, ražošanas un tirdzniecības objektiem, medicīnas iestādēm, materiālo vērtību noliktavām, apsardzes vai detektīvdarbības veikšanai licencētām komercsabiedrībām un cita svarīga informācija”37.

Saskaņā ar noteikumu 14.3. punktu iecirkņa inspektoram arī jāpārzina informācija par apkalpojamā teritorijā dzīvojošo iedzīvotāju skaitu un etnisko sastāvu. Minētais nav iespējams pilsētas teritorijā, kur Kārtības policijas nodaļas inspektora rīcībā var nonākt tikai aptuvenie skaitļi un vispārējas ziņas par apkalpojamā teritorijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem un viņu etnisko sastāvu. Tomēr Kārtības policijas nodaļas inspektoru dienesta pienākumu pilnvērtīga pildīšana nav iespējama bez apkalpojamās teritorijas, iedzīvotāju un operatīva stāvokļa rūpīgas izzināšanas. Līdz ar ko arī tās ziņas, par kuru precizitāti viņš šaubās, iecirkņa inspektors apkopo Iecirkņa pasē. Kā liecina pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” iegūtie rezultāti, Iecirkņa pase neveic tai paredzētās funkcijas - neraksturo iecirkņa teritoriju un tajā dzīvojošos iedzīvotājus. Turklāt, „nav skaidrs, kāpēc informācijas tehnoloģiju laikmetā šāds dokuments jāaizpilda ar roku”38.

Iegūto informāciju būtu lietderīgi sistematizēt, izmantojot, piemēram, Valsts policijas rīcībā jau esošo Valsts policijas riska informācijas sistēmu ZDB (Ziņojumu datu bāze), kura tika izveidota Nacionālā Kriminālizlūkošanas modeļa ietvaros. Līdzīgi rīkojās policijas darbinieki Nīderlandē, kur iegūtā informācija par konkrētajā Amsterdamas pilsētas rajona iedzīvotājiem un problēmām tika apkopota speciāli izveidotā datorprogrammā, kas veica attiecīgās atzīmes arī topogrāfiskā kartē.39 Lai iegūtu nepieciešamo informāciju, šo datorprogrammu un karti var izmantot visu dienestu policijas darbinieki.

Lai minoritāšu pārstāvji varētu brīvi komunicēt ar šiem virsniekiem atbilstoši Iesnieguma likuma 8. pantam,40 tiem ne retāk kā reizi mēnesī jānodrošina apmeklētāju pieņemšana. Likums nosaka, ka iestādes vadītājam jānodrošina, lai apmeklētāji tiek pieņemti pēc iespējas viņiem izdevīgā laikā. Informācijai par apmeklētāju pieņemšanas laiku un kārtību jābūt redzamai kā iestādes telpā, kas ir pieejama ikvienam iestādes apmeklētājam, tā arī iestādes mājaslapā internetā. „Ja iestādei nav mājaslapas internetā, apmeklētāju pieņemšanas laiku publicē vietējā laikrakstā.”41 Arī „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumi” nosaka, ka policijas „teritoriālās pārvaldes priekšnieks ar pavēli nosaka iecirkņa inspektora apmeklētāju pieņemšanas laiku un vietu, kā arī nodrošina šīs informācijas izziņošanu iedzīvotājiem”42.

Tieši regulāras tikšanās ar iedzīvotājiem deva iespēju, piemēram, Zviedrijas policijas darbiniekiem iegūt plašu informāciju par kriminogēno situāciju konkrētajā rajonā, atsevišķos gadījumos pat palīdzēja atklāt smagākus noziedzīgos nodarījumus, kā arī atviegloja policijas darbinieku darbu ar iedzīvotājiem, kas sniedza informāciju par iespējamiem noziedzīgiem nodarījumiem.43 Tomēr, izpētot Latvijas situāciju pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” ietvaros, tika konstatēts, ka iedzīvotāju aktivitāte šajā jomā nav pietiekoša, līdz ar ko ir „jāmeklē citi veidi, kā iecirkņa inspektoram uzzināt par problēmām, kas satrauc vietējos iedzīvotājus”44.

Neskatoties uz labu iekšējo normatīvo regulējumu, Latvijas policijā pastāv arī vairākas problēmas, kas traucē Kārtības policijas nodaļas inspektoram ar amata aprakstiem iecirkņu inspektoru jomā pilnvērtīgi veikt preventīvo darbu savā apkalpojamā teritorijā. Jāpiekrīt viedoklim, ka iecirkņa inspektors pēc savu funkciju apjoma ir „policija miniatūrā”, jo viņa funkcijās ietilpst gandrīz visi policijas darbības virzieni.45 Uzticēto uzdevumu apjoms lielpilsētās pārsniedz Kārtības policijas dienesta iespējas sekmīgi tos izpildīt. Pēc Kriminālprocesa likuma stāšanās spēkā 2005. gada 1. oktobrī,46 iecirkņa inspektoriem papildus esošajiem pienākumiem tika uzticētas arī izmeklētāja funkcijas. Uzticēto uzdevumu apjoms nedod iecirkņa inspektoriem pilnvērtīgi veikt savas funkcijas likumpārkāpumu profilaksē un administratīvā praksē. Neapšaubāmi, ka policijas darbinieks nevar vienlaicīgi atrasties visās vietās un vienlaicīgi strādāt visos viņa lietvedībā esošos procesos. Līdz ar to ir ļoti svarīgi noteikt skaidras prioritātes darbu virzienos un veikt pārskatāmu ikdienas veicamo darbu plānošanu.

Iecirkņa inspektori, kuru amata aprakstā būs iekļauts pienākums komunicēt ar minoritāšu pārstāvjiem, jāpilnvaro pieņemt lēmumus, lai savas kompetences ietvaros atrisinātu tās problēmas, ar kurām var saskarties minoritāšu pārstāvji, kā arī, lai būtu iespējams deleģēt viņus pārstāvēt policiju vietējās padomēs vai minoritāšu biedrībās. EDSO ģenerālsekretāra vecākais policijas padomnieks K. Kartijs iesaka izmantot šos policijas darbiniekus kā kontaktpersonas, kas vienlaikus garantē likuma un kārtības nodrošināšanu konkrētā rajonā.47 Arī policijas tiesību speciālists A. Matvejevs norāda, ka ir nepieciešams „paplašināt teritoriālās iestādes policijas iecirkņa inspektora tiesības. Tas nozīmē, ka inspektoram jāpiešķir tiesības brīvi darboties, lai reaģētu uz konkrētām vajadzībām, kas izveidojas viņa apkalpojamā teritorijā, pielietojot radošas metodes. Ja viņam nesniegs tādas iespējas, kā arī neatbalstīs un neveicinās viņa aktivitātes, inspektors nekad nestrādās efektīvi.”48

Iecirkņa inspektoram jāiegūsta apkalpojamā teritorijā dzīvojošo nacionālo minoritāšu pārstāvju uzticību, mērķtiecīgi jānodibina ar viņiem kontakti, jānorāda uz pasākumiem, kas veicami, lai izvairītos no apdraudējumiem, vienlaikus jāinformē personas par izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, nozagtajām (nolaupītajām) mantām un meklējamām personām, lai saņemtu noderīgu informāciju noziedzīgu nodarījumu atklāšanai un meklējamo personu atrašanai. Papildus tam Kārtības policijas nodaļas inspektoriem, kuru amata aprakstā tiks iekļauts pienākums komunicēt ar minoritāšu pārstāvjiem, personīgi jāapmeklē nacionālo minoritāšu izglītības iestādes, kultūrvēsturiskie un reliģiskie objektus, kā arī jāpiedalās patrulēšanā minoritāšu apdzīvotās vietās.

4. Patrulēšana nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās

Saskaņā ar Valsts policijas noteikumiem „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā” patruļpolicijas norīkojumu (kas noteikumu izpratnē ir viens vai vairāki, bet tumšajā diennakts laikā vismaz divi Valsts policijas darbinieki, kuri veic noteiktus uzdevumus) izvieto, „ņemot vērā tā darbinieku skaitu, operatīvās situācijas (likumpārkāpumu, noziedzīgu nodarījumu vai satiksmes negadījumu) analīzi, kā arī citu informāciju, kas saistīta ar sabiedriskās kārtības nodrošināšanu vai satiksmes uzraudzību, vai saskaņā ar attiecīgās struktūrvienības priekšnieka apstiprinātu pasākuma plānu sabiedriskās kārtības nodrošināšanai un satiksmes uzraudzībai publiska pasākuma laikā”49.

Veicot patrulēšanu nacionālo minoritāšu apdzīvotos rajonos, policijai iespēju robežās ieteicams izmantot jauktās patruļas vai grupas, kurās darbojās gan minoritātes, gan pamattautības pārstāvji. Tas neapšaubāmi uzlabos gan sabiedrības uzticību, gan policijas darbības efektivitāti. Papildus tam tas pierādīs arī to, ka dažādu tautību cilvēki sadarbojas, pildot pienākumus valsts pārvaldes iestādēs, kas savukārt norādīs uz stabilitāti daudznacionālajā valstī.

Piemēram, Ventspils un Jelgavas pilsētās, kur čigānu (romu) īpatsvars no attiecīgās pilsētas iedzīvotājiem pārsniedz 1%,50 kā arī tajos Rīgas pilsētas rajonos, kur ir liels čigānu (romu) īpatsvars, būtu lietderīgi izmantot jauktās policijas patruļas, iekļaujot tajās Valsts policijā strādājošos čigānu (romu) tautības pārstāvjus. Norīkojot šādas patruļas, jāņem vērā, ka pēdējā simtgadē Latvijas čigāni (romi) pārsvarā nepiekopj nomadu dzīves veidu, tiem nav raksturīga ilgstošā klejošana un plaša migrācija,51 kā arī to, ka Latvijas čigāni (romi), tāpat kā citu valstu čigāni (romi), nav etniski viendabīga kopiena.52 Latvijas teritorijā dzīvo divas atšķirīgas čigānu (romu) iedzīvotāju grupas – latviešu romi (Loftitke Roma) un krievu romi (Xaladytka Roma), kuru atšķirības parādās gan lingvistiski, gan kultūrā un tradīcijās.

Saskaņā ar Valsts policijas noteikumiem „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā” patruļpolicijas norīkojuma „sastāvu, skaitu, bruņojumu un sakara līdzekļus, kā arī nepieciešamos speciālos un tehniskos līdzekļus atbilstoši operatīvai situācijai vai objektu apsardzes kārtībai nosaka attiecīgās struktūrvienības priekšnieks vai viņa pilnvarota amatpersona”53.

Rekomendāciju par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā autori iesaka nodrošināt tādu policijas darbinieku ārējo izskatu un uzvedības taktiku, kas atbilst uzliktam uzdevuma līmenim un neprovocē bailes no nacionālo minoritāšu puses, kā arī nesasprindzina situāciju.54 Tas attiecas uz policijas darbinieku skaitu, bruņojuma izvēli un izskatu. Jāizvairās no nepamatoti liela policijas darbinieku skaita nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās, kā arī no tāda bruņojuma izvēles, kas atšķiras no ikdienā izmantojamā.55 Ieteicams veikt patrulēšanu, izmantojot kājnieku posteņus, nevis autoekipāžas, jo tas dos iespēju labāk komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem.

Būtu lietderīgi arī veikt grozījumus Valsts policijas noteikumos „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, papildinot 35. punktā minēto objektu sarakstu, kuriem policijas darbiniekiem jāpievērš īpaša uzmanība, veicot preventīvu patrulēšanu, ar informāciju par norīkojuma maršrutā esošajām nacionālo minoritāšu pulcēšanas vietām, kultūrvēsturiskiem un reliģiskiem objektiem, kā arī par biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību.

Patrulēšanas laikā norīkojuma operatīvo vadību veic Operatīvās vadības struktūrvienības pilnvarotā amatpersona, parasti Kārtības policijas nodaļas vecākais inspektors (dežurants). Atbilstoši Valsts policijas noteikumiem, konstatējot notikušu likumpārkāpumu, to vidū arī tādu, kas vērsts pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, ņemot vērā konkrētus lietas apstākļus, patruļpolicijas norīkojums:

- veic nepieciešamās darbības likumpārkāpumu pārtraukšanai;

- aiztur likumpārkāpēju vai uzsāk tā vajāšanu;

- organizē vai sniedz pirmo palīdzību cietušai personai;

- noskaidro aizturētā likumpārkāpēja personas datus, kā arī noskaidro informāciju par viņa iespējamo meklēšanu vai izvairīšanos no administratīva aresta izciešanas;

- veic pasākumus notikuma vietas norobežošanai, likumpārkāpuma izdarīšanas priekšmeta, rīka un pēdu saglabāšanai;

- informē par notikušo Operatīvās vadības struktūrvienību un tālāk rīkojās atbilstoši tās norādījumiem.

Bez tam noskaidro likumpārkāpuma izdarīšanas vietu, laiku un veidu (pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem vērstie naida noziegumi Latvijas teritorijā var būt kvalificēti pēc Krimināllikuma 78., 149.1, 150. un 151. pantiem),56 ziņas par cietušo personu (ja bijis izdarīts kāds no minētiem noziedzīgiem nodarījumiem, būtu lietderīgi noskaidrot cietušās personas tautību) un nodarīto kaitējumu, „likumpārkāpuma izdarītāja datus vai viņa pazīmes, šo personu skaitu, izmantotā transportlīdzekļa marku, krāsu, valsts reģistrācijas numura zīmi un citas raksturīgākās pazīmes, kā arī liecinieka personas datus, dzīves vietas adresi un tālruņa numuru”57. Iegūto informāciju patruļposteņa vecākais nekavējoties nodod Operatīvās vadības struktūrvienības rīcībā.

Nepieciešams veikt grozījumus arī „Valsts policijas operatīvās vadības struktūrvienību dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos”,58 iekļaujot normas, kas reglamentē saskarsmes īpatnības ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem un nepieciešamo darbību apjomu, kurš policijas darbiniekam ir jāveic, saņemot informāciju par noziedzīgiem nodarījumiem vai citiem likumpārkāpumiem, kas vērsti pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem. Noteikumu V nodaļā „Informācijas paziņošanas kārtība” nekavējoties paziņojamās informācijas saraksts jāpapildina ar punktu par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu. Pašreiz informācija par nacionālās minoritātes pārstāvi, kas cietis no noziedzīga nodarījuma, tiks nekavējoties paziņota augstākstāvošai iestādei (kura nepieciešamības gadījumā ir tiesīga iesaistīt papildu spēkus) tikai tajā gadījumā, ja noticis sevišķi smags noziegums (piemēram, slepkavība vai smagie miesas bojājumi - punkts 33.3.), ja notikums saistīts ar publiskā pasākuma organizēšanas un norises kārtības pārkāpumiem (punkts 33.21.) vai reliģisko konfesiju kulta ēku, apbedīšanas vietu un kapu bojāšanu, apgānīšanu vai iznīcināšanu (punkts 33.23.).

Operatīvās vadības struktūrvienības dežūrmaiņas vecākam, saņemot informāciju par nacionālās minoritātes pārstāvi, kas cietis no noziedzīgā nodarījuma vai cita likumpārkāpuma, papildus vispārējiem jautājumiem jānoskaidro un jāpiefiksē „Saņemtās informācijas reģistrācijas grāmatā” (Darba grāmatā) informācija par notikušā iespējamiem motīviem: vai notikums ir saistīts ar naidu vai nē. Ņemot vērā notikušā apstākļus, ja tas ir nepieciešams, papildus jānoskaidro cietušās personas valstiskā piederība, nacionalitāte, reliģiskā pārliecība, seksuālā orientācija vai citi apstākļi, kas varēja kļūt par iemeslu notikušajam.

Atgriežoties pie jautājuma par patrulēšanas īpatnībām nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās, autors uzskata, ka policijas darbinieku klātbūtnei Rīgas un citu Latvijas apdzīvoto vietu ielās ir milzīga nozīme. Nevar piekrist viedoklim, ka preventīvā patrulēšana „veido ilūziju par policijas darbinieku pastāvīgu klātbūtni. Tiek uzskatīts, ka preventīvā patrulēšana samazina cilvēka bailes un novērš likumpārkāpumus.”59 Autora ieskatā, preventīva nozīme ir gan policijas atrašanās sabiedriskās vietās formas tērpos, gan norīkojumu spējai atklāt un novērst ielas noziegumus un citus likumpārkāpumus. Pēdējā laikā Valsts policijā novērojama tendence kājnieku posteņu samazināšanai. Neapšaubāmi, ka šāda pieeja jāmaina un pilsētas ielās jānodrošina tāds norīkojumu skaits, kāds ir nepieciešams. Pretējā gadījumā policijas neesamība sabiedriskās vietās, t. sk. nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās, ar laiku var kļūt par vienu no faktoriem, kas negatīvi ietekmēs Valsts policijas darba efektivitāti.

5. Policijas pienākums atskaitīties par veiktajām darbībām

Rekomendācijas par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā iesaka valstīm nodibināt sistēmu, kuras ietvaros policijai jāatskaitās un jāatbild sabiedrības priekšā par savām darbībām.60 Policijas pienākums atskaitīties par veiktajām darbībām (accountability – angļu val.) ir cieši saistīts ar jēdzienu „atbildība”, un vairākās valodās jēdziens „accountability” no angļu valodas tiek tulkots kā „atbildība”. Tomēr jēdziens „accountability” ir plašāks. Organizācijas Amnesty International skaidrojumā, jēdziens „accountability” nozīmē pienākumu atskaitīties.61 Šis jēdziens ir cieši saistīts ar jēdzieniem „atbildība” un „pienākums”, jo pēc būtības paredz pienākumu atskaitīties augstākstāvošās iestādes vai amatpersonas priekšā par kādu darbību vai bezdarbību. Papildus tam policijas struktūrvienībai vai konkrētam policijas darbiniekam jākoriģē sava turpmākā darbība, lai vairs nepieļautu konstatētās kļūdas.

Struktūrvienību darbinieku atskaites ir viena no viņu kontroles formām. Kontrolējot konkrētus darbiniekus, viņu spēju strādāt komandā, kā arī kontrolējot šīs komandas kopīgos darba rezultātus, var noskaidrot iespējas, kā procedūras vienkāršot un rezultātā uzlabot piedāvāto pakalpojumu kvalitāti. Piemēram, Kārtības policijas nodaļas inspektors ar amata aprakstiem iecirkņu inspektoru jomā saskaņā ar „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumiem” reizi mēnesī, lai noskaidrotu viņa faktisko ieguldījumu sabiedriskās kārtības sargāšanā un cīņa ar noziedzību, kā arī novērtētu, cik efektīvi tiek veikts preventīvais darbs, apkopo un iesniedz tiešajam priekšniekam „Atskaiti par darba rezultātiem”.62

Iecirkņa inspektora faktisko ieguldījumu atspoguļo arī noziedzības dinamika apkalpojamā teritorijā (arī nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās), iedzīvotāju atsauksmes (ieskaitot nacionālo minoritāšu pārstāvjus), inspektora klātbūtnes biežums sabiedriskās vietās. Tomēr, „pašreizējā novērtēšanas sistēma (atskaites sistēma) balstās uz kvantitatīvajiem policijas darba rādītājiem”63. Pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” rezultāti liecina, ka atskaites parametri neatbilst ne sabiedrības vajadzībām, ne arī policijas vajadzībām, jo „pastāvot šādai novērtēšanas sistēmai, policijas darbiniekiem nav izdevīgi nodarboties ar noziedzīgu nodarījumu un citu likumpārkāpumu prevenciju”64. Kā izriet no pilotprojekta laikā iegūtās informācijas, „policijas darbā nav iespējams iztikt bez kvantitatīvajiem rādītājiem, tie nepieciešami arī darba plānošanai un prevencijai, tomēr jārod iespēja ieviest arī citus vērtēšanas kritērijus, piemēram, iedzīvotāju, pašvaldību pārstāvju un neatkarīgu ekspertu novērtējumu”65.

Policijai jāatskaitās savas struktūrvienībās, valsts iestādēm (izpildvarai, likumdevējvarai un tiesu varai), sabiedrībai un neatkarīgām iestādēm, jo „policija ir atbildīga valsts, pilsoņu un viņu pārstāvju priekšā”66.

Policijas pienākums atskaitīties cieši saistīts ar Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanu. Kā norāda profesors Z. Indrikovs, „Valsts policijas darbības vērtējums izpaužas:

- atsevišķu policijas amatpersonu darba vērtējumā reizi divos gados (pašnovērtējums un vadītāju un vērtēšanas komisijas vērtējums);

- Valsts policijas funkcionālo (horizontālo) struktūrvienību darba vērtējumā vismaz reizi gadā pa pamata darbības virzieniem;

- Valsts policijas struktūrvienību darba vērtējumā to hierarhiskajā (organizatoriskajā) pakļautībā vismaz reizi gadā – policijas iecirknis – teritoriālā pārvalde;

- Valsts policijas darba vērtējumā reizi gadā.”67

Savukārt teritoriālās struktūrvienības (policijas iecirkņa, pārvaldes) darbību vērtē šādā kārtībā:

- struktūrvienības pašnovērtējums par attiecīgo gadu;

- iekšējā audita vērtējums par struktūrvienību;

- augstākstāvošās organizatoriskās un funkcionālās struktūrvienības kontroles gaitā izdarītie secinājumi;

- vietējo pašvaldību vērtējums;

- sabiedrības vērtējums;

- citu Iekšlietu ministrijas iestāžu, kā arī citu valsts institūciju informācija attiecībā uz struktūrvienības dalību kopējo mērķu sasniegšanā un sadarbībā.68

Policijas pienākums atskaitīties cieši saistīts ar atklātumu policijas darbībā. Saskaņā ar likumu „Par policiju” „policija dienesta interesēs par savu darbību informē valsts un pašvaldību iestādes, kā arī iedzīvotājus”69. Lai informētu sabiedrību par darbības mērķiem un rezultātiem, Iekšlietu ministrija un tās pārraudzībā esošās iestādes reizi gadā sagatavo publiskos pārskatus, kurus publicē laikrakstā „Latvijas Vēstnesis”, sniedz arī informāciju par gada publiskā pārskata pieņemšanu un iespēju iepazīties ar pilnu tā tekstu. Kā norāda profesors Z. Indrikovs, „publisko pārskatu sagatavošana ir tieši saistīta ar policijas darba efektivitātes vērtēšanu – tā ir policijas struktūrvienības (Valsts policijas kopumā) darbības pašnovērtējums”70.

Policijas pienākums atskaitīties cieši saistīts ar policijas darbību caurskatāmību. Profesors D. Beilijs (David H. Bayley) norāda, ka policijas darbībai jābūt atvērtai novērošanai un par tās gaitu regulāri jāatskaitās sabiedrības priekšā.71 Turklāt policija var izmantot pienākumu atskaitīties, lai iegūtu un attīstītu sabiedrības uzticību.

Analizējot Eiropas Savienības valstu tiesībsargājošo iestāžu praksi, var secināt, ka arī Latvijā Valsts policijai ir nepieciešams pilnveidot atskaišu sistēmu, kā arī jāizstrādā Valsts policijas struktūrvienību pašnovērtējuma sistēma. Atsaucoties uz Eiropola ieteikumu, profesors Z. Indrikovs kā vienu no faktoriem, kas būtiski iespaido Valsts policijas darba efektivitāti, nosauc struktūrvienību pašnovērtējuma sistēmas neesamību.72 Šī sistēma „varētu identificēt vājās vietas un īstenot darbības, kuras palīdzētu veikt reālus uzlabojumus Valsts policijas darbībā”73. Arī pilotprojekta „Uz sabiedrību vērsts policijas darbs” rezultāti liecina par nepieciešamību pilnveidot novērtēšanas un atskaišu sistēmu Valsts policijā.74

Vairākās Eiropas Savienības valstīs, uzliekot policijai pienākumu atskaitīties, nosaka, ka tai jāatskaitās valsts iestādēm (izpildvarai, likumdevējvarai un tiesu varai), jāatskaitās sabiedrībai (ieskaitot nacionālo minoritāšu kopienas), jāatskaitās neatkarīgām iestādēm (tai skaitā biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību), kā arī jāatskaitās savas struktūrvienības priekšā (pašnovērtējums). Arī Latvijā, īstenojot Valsts policijā politiku, kas virzīta uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu, būtu lietderīgi pilnveidot pašreizējo praksi un pārņemt labāko no Eiropas Savienības valstīm. Minētais uzlabos policijas darbības atklātumu un caurskatāmību, kas savukārt ļaus iegūt un attīstīt kā visas sabiedrības, tā arī nacionālo minoritāšu pārstāvju uzticību.

Kopsavilkums

Sasniedzot darba izvirzīto mērķi un uzdevumus, autors izvirza šādas tēzes, kas izteiktas secinājumu un priekšlikumu formā.

1. Lai novērstu likumpārkāpumus, kas vērsti pret nacionālajām minoritātēm, kā arī cīņai ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, nepieciešams paaugstināt Valsts policijas vadības, kā arī tās struktūrvienību vadības lomu un atbildību par pasākumiem, kuri tiek veikti, lai organizētu, kontrolētu un plānotu preventīvo darbu, lai nepieļautu rasistisko vardarbību un citus naida noziegumus. Šo mērķu sasniegšanai sadarbībā ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, noskaidrojot viņu problēmas un vajadzības, jāizstrādā instrukcijas, noteikumi vai rīcības plāni, ar kuru palīdzību tiks pilnveidots policijas darbs, paaugstināta šī darba efektivitāte un īstenoti preventīvie pasākumi. Papildus tam jāizstrādā arī instrukcijas par konkrētām darbībām, kuras jāveic policijas darbiniekiem, saņemot informāciju par noziedzīgiem nodarījumiem vai citiem likumpārkāpumiem, kas vērsti pret nacionālo minoritāšu pārstāvjiem; nepieciešams veikt arī virkni grozījumu spēkā esošajos iekšējos normatīvajos aktos: Valsts policijas noteikumos „Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā”, „Valsts policijas operatīvās vadības struktūrvienību dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos”, „Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos”, „Nepilngadīgo lietu inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumos” un citos dokumentos.

2. Mūsdienu policijas darbības filozofija Eiropas Savienības valstīs galvenokārt izpaužas kā policijas sadarbība ar sabiedrību, risinot ar noziedzību un sabiedriskās kārtības traucējumiem saistītās problēmas. Arī Latvijā policijas darbība jāorientē uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Šīs politikas ietvaros Valsts policijā jāizveido konsultatīva padome darbam ar nacionālajām minoritātēm. Darbam šajā padomē jāpiesaista arī minoritāšu biedrību un citu organizāciju pārstāvji, kā arī neatkarīgi šīs jomas speciālisti. Padomei jākļūst par tādu struktūru, kas varētu veicināt Valsts policijas sadarbību ar minoritāšu pārstāvjiem, konsultēt par problēmjautājumiem un piedāvāt iespējamos risinājumus.

3. Teritoriālās Kārtības policijas struktūrvienībās jānorīko speciāli apmācīti darbinieki, kuru dienesta pienākumos ietilpst jautājums par komunikāciju ar minoritāšu pārstāvjiem. Minēto darbinieku rīcībā jābūt informācijai par nacionālo minoritāšu sastāvu apkalpojamā teritorijā, par biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību, kā arī par vakancēm Valsts policijā un minoritāšu iespējām iestāties tajā. Šie darbinieki jāpilnvaro pārstāvēt policiju minoritāšu biedrībās, piedalīties apspriedēs un semināros, kas tiek rīkoti par minoritātēm aktuāliem jautājumiem. Lai nacionālo minoritāšu pārstāvji varētu brīvi komunicēt ar šiem darbiniekiem, tiem jānodrošina pieņemšanas vieta un jānosaka pieņemšanas laiki. Šiem darbiniekiem jāpiedalās arī patrulēšanā teritorijās, kurās dzīvo nacionālo minoritāšu pārstāvji, personīgi jāapmeklē izglītības iestādes, kurās viņi mācās, ar mērķi nodibināt kontaktus ar minoritāšu pārstāvjiem.

4. Veicot patrulēšanu nacionālo minoritāšu apdzīvotos rajonos, policijai iespēju robežās ieteicams izmantot jauktās patruļas vai grupas, kurās darbojas gan minoritātes, gan pamattautības pārstāvji. Tas neapšaubāmi uzlabos gan sabiedrības uzticību, gan policijas darbības efektivitāti. Ieteicams veikt patrulēšanu, izmantojot kājnieku posteņus, nevis autoekipāžas, jo tas dos iespēju labāk komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem.

5. Valsts policijā pastāvošā novērtēšanas un atskaišu sistēma balstās tikai uz kvantitatīvajiem darba rādītājiem. Tas nedod iespēju noskaidrot policijas darbinieku faktisko ieguldījumu sabiedriskās kartības un drošības nodrošināšanā, kā arī likumpārkāpumu prevencijā, gadījumos, kad veiktām darbībām nav skaitliska novērtējuma. Turklāt veikto pasākumu kvantums neliecina par to kvalitāti un efektivitāti. Papildus kvantitatīvajiem darba rādītājiem (kas arī ir nepieciešami), par iecirkņa inspektora faktisko ieguldījumu liecina arī noziedzības dinamika apkalpojamā teritorijā (arī nacionālo minoritāšu apdzīvotās vietās), iedzīvotāju atsauksmes (ieskaitot nacionālo minoritāšu pārstāvjus), inspektora klātbūtnes biežums sabiedriskās vietās. Līdz ar ko ir nepieciešams pilnveidot novērtēšanas sistēmu Valsts policijā, nosakot tādus vērtēšanas kritērijus, kā iedzīvotāju, pašvaldību pārstāvju, valsts iestāžu un neatkarīgu ekspertu novērtējums. Arī atskaišu sistēmā ir nepieciešami uzlabojumi: Valsts policijai jāatskaitās valsts iestādēm (izpildvarai, likumdevējvarai un tiesu varai), jāatskaitās sabiedrībai (ieskaitot nacionālo minoritāšu kopienas), jāatskaitās neatkarīgām iestādēm (tai skaitā biedrībām, kas nodrošina minoritāšu tiesību aizsardzību), kā arī jāatskaitās savas struktūrvienības priekšā (pašnovērtējums). Minētais uzlabos policijas darbības caurskatāmību, kas savukārt ļaus iegūt un attīstīt sabiedrības uzticību.

Summary

One of the goals of political development in Latvia is the formation of the state governed by the rule of law and protection of rights of national minorities, which is important not only at the theoretical but also practical reasons. This paper analyzes the role of the police in protection of national minorities. Issues pertaining to the rights of national minorities and proposals focusing on resolution of these issues are discussed. Investigation of violent incidents mandates state authorities to take all reasonable steps to unmask any racist motive and to establish whether or not ethnic hatred or prejudice may have played a role in the events. Despite recent progress in this issue and increased awareness among police officers about the specific nature of hate crimes, there is still a strong need for concerted and sustained effort on the behalf of the law enforcement office, prosecution and the judiciary. This paper offer of practical policing methods for police aiming at the enhancement of preventive practices whose ultimately goal is to stop offences against members of national minorities.

Аннотация

Сегодня, когда одной из целей политического развития Латвии является формирование правового государства, защита прав национальных меньшинств имеет не только важное теоретическое, но и практическое значение. В исследовании проанализирована роль, которую играет полиция в вопросе защиты прав национальных меньшинств, рассмотрены проблемы, связанные с данным вопросом, а также предложены возможные пути их решения. При расследовании насильственных инцидентов на плечи должностных лиц органов полиции возлагается дополнительная обязанность предпринять все возможные меры в целях установления мотивов совершения преступления и установления того, было ли деяние обусловлено национальной ненавистью или предубеждением. Несмотря на некоторый прогресс, который наметился в последние годы в Латвии в связи с профилактикой преступлений на почве ненависти, все еще сохраняется необходимость согласованных и последовательных действий со стороны правоохранительных органов, прокуратуры и судебных органов. Проведенное исследование устанавливает практические методы деятельности полиции для улучшения превентивной работы по предотвращению правонарушений, совершенных в отношении национальных меньшинств.

Atsauces

1 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012, 9.lpp.
2 Carty K. Guidebook on Democratic Policing. Vienna: Organisation on Security and Cooperation in Europe, 2008, para.36, p.25.
3 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.9.
4 Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2002. 21.jūnijs, nr.94.
5 Sīkāk sk. Kovaļevska A. Labas pārvaldības princips. Jurista Vārds, 2005. 16.augusts, nr.30.; Kovaļevska A. Tiesības uz labu pārvaldību: salīdzinošs skatījums uz Eiropas Savienības valstu praksi Latvijas kontekstā. Likums un Tiesības, 2006., nr.8, 244.-247.lpp., nr.9, 276.-281.lpp.; Kovaļevska A. Satversmes 89. pants: vai deklaratīva norma Satversmē? Jurista Vārds, 2008. 15.jūlijs, nr.26, 1.-6.lpp.; Kovaļevska A. Satversmes 89. pants: saturs un attīstība. Grām: Daugavpils Universitātes 50. starptautiskā zinātniskās konferences materiāli. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2009., 87.-92.lpp.
6 Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, nr.43. un Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 23.oktobris, nr. 308/312.
7 Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 29.lpp.
8 Dišlers K. Demokrātiskās valsts iekārtas pamati. Ievads konstitucionālās tiesībās. Rīga: A.Gulbis, 1931, 5.lpp.
9 Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 34.lpp.
10 Valsts policijas nolikums; Ministru kabineta 2005.gada 18.janvāra noteikumi nr.46. Latvijas Vēstnesis, 2005, 21.janvāris, nr.12.
11 Matvejevs A. Policijas darbības efektivitātes satura analīze. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008, 89.lpp.
12 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.5.
13 Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2002. 21.jūnijs, nr.94.
14 The European Code of Police Ethics. Recommendation Rec (2001) 10. Strasbourg: Council of Europe Publishing, 2002, p.8.
15 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.4.
16 Ziņojums par Latviju (ceturtais posms). 114.paragrafs. Strasbourg: The European Commission against Racism and Intolerance, Council of Europe, 2012, 33. - 34.lpp.
17 Sabiedrības uzticēšanās Valsts policijai un latentā noziedzība. Latvijas iedzīvotāju aptauja. Rīga: FACTUM, 2011, Pieejams: http://www.vp.gov.lv/doc_upl/uzticiba_policijai_2011.ppt [skatīts 2011.gada 1.martā].
18 European Union Minorities and Discrimination Survey. Main Results Report. Vienna: European Union Agency for Fundamental Rights, 2009, p.76.
19 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.25.
20 Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnes 2012. – 2018.gadam. Uzdevums Nr. 1.3.6.7. Rīga: Latvijas Republikas Kultūras ministrija, 2011, 51.lpp. Pieejams: http://www.km.gov.lv/lv/doc/nozaru/integracija/Pamatnostadnes/KMPam_071011_integ.pdf [skatīts 2012.gada 11.janvārī].
21 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008, 6.lpp.
22 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012, 67.lpp.
23 Ziņojums par Latviju (ceturtais posms). 97.paragrafs. Strasbourg: The European Commission against Racism and Intolerance, Council of Europe, 2012, 31.lpp.
24 Sīkāk sk. Police and NGOs: Why and How Human Rights NGOs and Police Services Can and Should Work Together. Copenhagen: European Platform for Policing and Human Rights, 2004, p.29.
25 Likuma „Par policiju” 10. panta septītā daļa: LR likums. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992. 24.septembris, nr.37.
26 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 4.punkts; Valsts policijas 2010.gada 17.februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti.
27 Juridisko terminu vārdnīca. Krastiņa I. red. Rīga: Nordik, 1998. 214.lpp.
28 Turpat, 180.lpp.
29 Kavalieris A. Operatīvās darbības likuma komentāri. Rīga: RaKa, 1999, 7.lpp.
30 Vilks A. Policijas darbības efektivitāte noziedzības novēršanas jomā: pieeja pētnieciskās problēmas izzināšanā. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008, 63.lpp.
31 Turpat, 65.lpp.
32 Turpat.
33 Valsts policijas sadarbības noteikumi ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību; Valsts policijas 2009.gada 21.aprīļa noteikumi nr.6. Nav publicēti.
34 Jauns fenomens – naida motivēti noziegumi. Kārtība un drošība, 2008. decembris, nr.2, 26.-27.lpp.
35 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 13.1.punkts; Valsts policijas 2010.gada 17.februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti.
36 Žeivots M. Policijas iecirkņa inspektors – mīts vai realitāte? Grām.: Quo vadis policijas iecirkņa inspektor? Zinātniski praktiskās konferences materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Feierābends A., Matvejevs A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2005, 57.lpp.
37 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 14.1.punkts; Valsts policijas 2010.gada 17.februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti.
38 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012, 23.lpp.
39 Turpat, 14.lpp.
40 Iesniegumu likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2007. 11.oktobris, nr.164.
41 Turpat, 4. pants.
42 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 7.punkts; Valsts policijas 2010.gada 17.februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti.
43 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012, 13.lpp.
44 Turpat, 49.lpp.
45 Савюк Л. К. Правоохранительные органы. Москва: Юристъ, 2004, с. 379.
46 Kriminālprocesa likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. 11.maijs, nr.74.
47 Carty K. Guidebook on Democratic Policing. Vienna: Organisation on Security and Cooperation in Europe, 2008, para.107, p.46.
48 Matvejevs A. Policijas iestādes darbības pilnveidošana. Grām.: Quo vadis policijas iecirkņa inspektor? Zinātniski praktiskās konferences materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Feierābends A., Matvejevs A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2005, 28.-29.lpp.
49 Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā. 15.punkts; Valsts policijas 2010.gada 22.februāra noteikumi nr.5. Nav publicēti.
50 Iedzīvotāju skaits pašvaldības pēc nacionāla sastāva. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pieejams: http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2012/ISPN_Pasvaldibas_pec_TTB.pdf [skatīts 2012.gada 22.martā].
51 Housing conditions of Roma and Travellers. Vienna: European Union Agency for Fundamental Rights, Latvia RAXEN National Focal Point, 2009, p.11.
52 Laederich S. Roma Cultural Identity. In: Social Inclusion and Cultural Identity of Roma Communities in South-Eastern Europe. Mirescu G. ed. Bern: Swisspeace, 2011, p.22-23.
53 Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā. 10.punkts; Valsts policijas 2010.gada 22.februāra noteikumi nr.5. Nav publicēti.
54 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.8.
55 Sk. Jones T., Newburn T., Smith D. J. Democracy and Policing. London: Policy Studies Institute, 1994, p.46; Police and Roma and Sinti: Good Practices in Building Trust and Understanding. Vienna: Organization on Security and Cooperation in Europe, 2010, p.96.
56 Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8.jūlijs, nr.199/200.
57 Dienesta pienākumu izpildes organizācija un kontrole sabiedriskās kārtības nodrošināšanas un satiksmes uzraudzības jomā. 40.2.punkts; Valsts policijas 2010.gada 22.februāra noteikumi nr.5. Nav publicēti.
58 Valsts policijas operatīvās vadības struktūrvienību dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumi; Valsts policijas 2009.gada 18.decembra noteikumi nr.27. Nav publicēti.
59 Matvejevs A. Policijas iestādes darbības pilnveidošana. Grām.: Quo vadis policijas iecirkņa inspektor? Zinātniski praktiskās konferences materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Feierābends A., Matvejevs A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2005, 22.lpp.
60 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p p.7.
61 Osse A. Understanding Policing. Amsterdam: Amnesty International, 2007, p. 311.
62 Iecirkņa inspektoru dienesta pienākumu izpildes organizācijas noteikumu 33.punkts; Valsts policijas 2010.gada 17.februāra noteikumi nr.4. Nav publicēti.
63 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012, 16.lpp.
64 Turpat.
65 Turpat.
66 Garonskis A. Policijas darbības efektivitātes vērtēšanas kritēriji: ārvalstu pieredze. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008, 47.lpp.
67 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008, 9.lpp.
68 Turpat, 12.lpp.
69 Par policiju, 6. pants: LR likums. Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992. 24.septembris, nr.37.
70 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008, 11.lpp.
71 Bayley D. Democratizing the Police Abroad: What to Do and How to Do It. Washington: U.S. Department of Justice, Office of Justice Programs, National Institute of Justice, 2001, p.14-15.
72 Indrikovs Z. Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji: pētījumu projekta pirmā posma kopsavilkums. Grām.: Valsts policijas darba efektivitātes vērtēšanas kritēriji. Zinātniski pētnieciskā projekta materiāli. Rakstu krājums. Indrikovs Z., Liholaja V., Judins A. u.c. Rīga: Latvijas Policijas akadēmija, 2008, 7.lpp.
73 Turpat, 7.lpp.
74 Uz sabiedrību vērsts policijas darbs Latvijā 2009.–2012. Pieredze un nākamie soļi. Bērziņa-Ruķere I., Avota I., Grūbis N. u.c. Rīga: Valsts policija, 2012, 3.lpp.
© Ēriks Treļs, 2011 - 2020