Latviski  По-русски
Publikācijas > Nacionālo minoritāšu pārstāvju diskriminācijas aizliegums.


Nacionālo minoritāšu pārstāvju diskriminācijas aizliegums

Treļs Ē., Mg.iur.
Valsts policijas koledžas lektors
Rīga, Latvija

Equal value and equal rights of all citizens is a core value in a democratic society in the country. Therefore, an important feature of the law in this country is equality before the law and non-discrimination, which is regulated by Section 91 of the Constitution of the Republic of Latvia. The Section 91 does not contain the prohibition criteria catalogue, and their determination is possible with the methods of interpretation. In this research addresses the concept of "discrimination" and demonstrates the need to refer to the "affiliation to national minority" as a separate criterion for establishing prohibited criteria catalogue.


Visu iedzīvotāju vienlīdzīga vērtība un vienlīdzīgas tiesības ir sabiedrības pamatvērtība demokrātiskā valstī. Tāpēc svarīga tiesību iezīme šādā valstī ir vienlīdzība likuma priekšā un diskriminācijas aizliegums, kas reglamentēts arī Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā [13].

Savukārt Latvijas Republikas Satversmes tiesa norādīja, ka „Satversmes 8. nodaļas izstrādāšanas gaitā tika izteikti atsevišķi viedokļi par nepieciešamību papildināt Satversmes 91. pantu ar kritērijiem, uz kuru pamata personu diferencēšana nebūtu pieļaujama. Šādu kritēriju kopumā tika ieteikts iekļaut, piemēram, piederību pie noteiktas rases, tautību, dzimumu, vecumu, valodu, piederību pie noteiktas politiskās partijas, politisko pārliecību, reliģisko vai pasaules uzskatu, sociālo, mantisko vai dienesta stāvokli, turklāt šo uzskaitījumu veidojot kā nenoslēgtu aizliegto kritēriju loku” [16].

Komentējot Satversmes 91. pantu, Eiropas Kopienas Tiesas tiesnesis E. Levits norāda, ka „diskriminācijas aizlieguma mērķis ir nepieļaut nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstās uz kādu aizliegtu kritēriju” [3, 98]. Kaut gan Satversmes 91. pants nesatur aizliegtu kritēriju katalogu, tas nebūt nenozīmē, ka atšķirīga attieksme valstī ir aizliegta vispār. Kā norāda E. Levits, atšķirīga attieksme ir aizliegta „tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojās uz noteiktiem – aizliegtajiem – kritērijiem” [3, 99]. Minēto kritēriju noteikšana ir iespējama ar interpretācijas metodēm, jo „tiesību normu iztulkošana ir tiesību piemērotāja racionālā darbība, kas piešķir jēgu juridiskam tekstam” [5, 20]. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents J. Pleps, runādams par Satversmes pamattiesību normu interpretāciju, atzīmē, ka „iztulkotājs nedrīkst sevi ierobežot ar konstitucionālā likumdevēja lietoto vārdu jēgu, bet tam jāidentificē, kādas pamattiesības attiecīgā Satversmes norma aizsargā, un attiecīgi jāaizpilda šīs pamattiesības saturs, izmantojot Latvijai saistošo starptautisko normu saturu, kas noteic pienākumu valstij nodrošināt konkrētās pamattiesības ievērošanu” [6, 83].

Ar vēsturiskās un teleoloģiskās interpretācijas metodes palīdzību E. Levits konstatē, ka komentējamais pants satur šādu aizliegto kritēriju katalogu: rase un ādas krāsa; tautība, etniskā izcelsme; valoda; dzimšana un izcelsme; dzimums; vecums; invaliditāte; ģenētiskās īpašības; seksuālā orientācija; reliģiskā pārliecība; politiskā un cita pārliecība; pasaules uzskats; partijas piederība; sociālais stāvoklis un sociālā izcelsme; dienesta stāvoklis; manta; citi līdzīgi apstākļi [3, 104]. Veidojot līdzīgu aizliegto kritēriju katalogu 2003. gadā, E. Levits iekļāva tajā arī piederību nacionālajai minoritātei (mazākumtautībai) [4]. Savukārt 2011. gadā šis kritērijs tika izslēgts no saraksta, jo indivīda piederība nacionālajai minoritātei, viņaprāt, ir ietverta „tautības” jēdzienā [3, 107]. Tomēr, kā izriet no nacionālās minoritātes jēdziena, piederību nacionālai minoritātei raksturo etnisko (tautība), reliģisko, lingvistisko un kultūras pazīmju kopums. Arī profesore I. Ziemele norāda, ka „mazākumtautības raksturo to etniskā izcelsme, valoda, kultūra vai reliģija. Šīs pazīmes nevar būt pamatā nespējai baudīt tādas pašas tiesības kā visiem valsts iedzīvotājiem. Gadījumā, ja kāda no pazīmēm ir pamatā tam, ka tiek traucēta tiesību baudīšana, valstij ir pienākums izstrādāt tādu pasākumu kompleksu, kas ļautu mazākumtautības pārstāvjiem nodrošināt vienlīdzīgas tiesības” [9, 703].

Autora ieskatā tāds atšķirīgās attieksmes aizlieguma pamats kā „tautība” neaptver pie „nacionālām minoritātēm” piederīgās personas. Par piemēru šim apgalvojumam kalpo situācija Latvijā, kur padomju okupācijas laikā veiktā nacionālā politika, vēlme izveidot “vienoto padomju tautu” un vēlme rusificēt to, negatīvi ietekmēja Latvijā dzīvojošās nacionālās minoritātes. “Nekrievi”, to vidū arī latvieši un Latvijā dzīvojošie nacionālo minoritāšu pārstāvji, bija spiesti apgūt un regulāri lietot krievu valodu. Padomju nacionālās politikas rezultātā vairāki Latvijas iedzīvotāji, kuriem bija iespēja izvēlēties viena vai otra vecāka tautību, ir izdarījuši savu izvēli par labu krievu tautībai.

Tā, piemēram, vairākiem čigānu (romu) tautības pārstāvjiem personu apliecinošu dokumentu attiecīgajās ailēs joprojām ir norādīta krievu vai latviešu tautība. Un jā pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, čigāni (romi) veido 0,4% no valsts iedzīvotājiem, tad reālais čigānu (romu) skaits varētu būt divkārt lielāks [2, 15]. Tomēr čigānu (romu) tautības pārstāvjiem „piešķirtās” tautības nav pietiekams iemesls, lai liegtu tiem nacionālās minoritātes tiesības uz aizsardzību. Tas nozīmē, ka svarīga loma šeit ir nevis formālai piederībai kādai tautībai, bet vienai no nacionālās minoritātes definīcijas sastāvdaļām – subjektīvām pazīmēm jeb pašidentificēšanās, kas, kā norāda starptautisko tiesību profesors G. Alfredsons, sastāv no divām daļām, tas ir, no indivīda apziņas, ka viņš pieder pie nacionālās minoritātes, un no tā, vai grupa pieņem konkrētu indivīdu kā savu locekli [1, 14].

Latvijas varas iestādēm jāņem vērā rekomendācijas, kuras šajā jautājumā sniedz Latvijai Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību savā Ceturtajā ziņojumā: „Ja varas iestādes vēlas saglabāt izvēles iespēju norādīt personas etnisko izcelsmi personu apliecinošos dokumentos, ECRI rekomendē, ka jāievēro personas pašidentificēšanās princips par piederību pie kādas noteiktas etniskas grupas, nodrošinot iespēju norādīt ikvienu etnisko grupu; vai pretējā gadījumā ECRI rekomendē izņemt no personu apliecinošiem dokumentiem norādi par etnisko izcelsmi” [10, 22]. Līdz ar to Latvijas varas iestādēm jāievēro ne tikai brīvprātīgas identificēšanas princips, bet arī personas pašidentificēšanās kā piederīgas pie noteiktas etniskas grupas princips. Un, ja brīvprātīgas identificēšanas princips Latvijā tiek ievērots [14], tad „personas pašidentificēšanās” ideja neguva Saeimas atbalstu [15].

Domājams, ka aizliegto kritēriju katalogā būtu nepieciešams iekļaut tādu kritēriju kā „piederība nacionālajai minoritātei”. Veidojot aizliegto kritēriju katalogu, E. Levits ņēma vērā arī to, ka Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kurai ir saistošas Eiropas Savienības tiesības [3, 101-102]. Kā aktuālāko dokumentu, kas atspoguļo ne vien Eiropas Savienības, bet arī dalībvalstu kopējo cilvēktiesību izpratni, viņš nosauca Eiropas Savienības Pamattiesību hartu. Hartas 21. pantā ir noteikts aizliegto kritēriju katalogs, kurā ietverts arī diskriminācijas aizliegums saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes [19].

Citā nozīmīgā Eiropas cilvēktiesību dokumentā - Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā - minētās tiesības un brīvības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no piederības kādai nacionālajai minoritātei [11]. 2013. gada 14. februārī Latvija ratificēja Eiropas Sociālo hartu, kas arī aizliedz nacionālo minoritāšu diskrimināciju [12]. Kā pamatoti atzīmēja E. Levits, „neviena dalībvalsts nevar atļauties sev tādas tiesības vai tādu izpratni, kas būtu krasā pretrunā ar šo kopējo tiesisko bāzi” [3, 102]. Šim apgalvojumam piekrīt arī J. Pleps, kurš norāda, ka „Satversme ir pastāvīgi atvērta starptautiskajām tiesībām, uzņemot pamattiesību normu tvērumā arī tās starptautisko tiesību normas, kas Latvijai ir kļuvušas saistošas pēc attiecīgo Satversmes normu pieņemšanas” [7, 250].

Papildus jāatzīmē, ka „Konstitucionālā tiesa atrod un formulē spēkā esošās rakstītās konstitūcijas tekstam papildu noteikumus, tekstu, kas formālajā konstitūcijā nav atrodams” [8, 164]. Analizējot Satversmes interpretācijas iespējas, Latvijas Republikas Satversmes tiesa atzinusi, ka „gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē” [18].

Tas nozīmē, ka Satversme ir iztulkojama pēc iespējas tā, lai nerastos konflikts ar starptautiskajām saistībām [17]. Turklāt „Satversme pēc savas būtības nevar paredzēt mazāku pamattiesību nodrošināšanas jeb aizsardzības apjomu, nekā paredz jebkurš no starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem” [16]. Jāpiekrīt arī profesorei I. Ziemelei, kura norāda, ka „diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzības principi, kuri ir nostiprināti praktiski visos cilvēktiesību dokumentos, ir cieši saistīti ar mazākumtautību tiesību attīstību starptautiskajās un konstitucionālajās tiesībās” [9, 702]. Minētais pierāda nepieciešamību skatīt „piederību nacionālajai minoritātei” kā atsevišķu aizliegto kritēriju.

Literatūra:
1. Alfredsons G. Mazākumtiesības: starptautiskie standarti un uzraudzības procedūras. Grām.: Mazākumtiesību rokasgrāmata. Cilvēktiesību Žurnāls, 1998, Nr.7/8.
2. Čigānu stāvoklis Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību un Etnisko Studiju Centrs, 2003.
3. Levits E. 91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 73.-119.lpp.
4. Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Latvijas Vēstnesis, 2003. 8.maijs, Nr.68.
5. Pleps J., Pastars E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2004.
6. Pleps J. Satversmes 8. nodaļas interpretācijas pamatnostādnes Satversmes tiesas praksē. Grām.: Daugavpils Universitātes 50. starptautiskās zinātniskās konferences materiāli. Daugavpils: Daugavpils Universitātes Akadēmiskais apgāds „Saule”, 2009, 77.-86.lpp.
7. Pleps J. Satversmes iztulkošana. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2012.
8. Sniedzīte G. Tiesnešu tiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013.
9. Ziemele I. 114. pants. Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Grām.: Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 695.-716.lpp.
10. Ziņojums par Latviju (ceturtais posms). Strasbourg: The European Commission against Racism and Intolerance, Council of Europe, 2012.
11. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. 13.jūnijs, nr.143/144.
12. Eiropas Sociālās harta. Latvijas Vēstnesis, 2013. 26.februāris, Nr.40.
13. Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, Nr.43.
14. Grozījumi Ministru kabineta 2012.gada 21.februāra noteikumos Nr.134 “Personu apliecinošu dokumentu noteikumi”: Ministru kabineta 2013.gada 29.janvāra noteikumi Nr.72. Latvijas Vēstnesis, 2013, 15.februāris, Nr.33.
15. Grozījumi Personu apliecinošu dokumentu likumā: likumprojekts Nr.341/Lp11. Latvijas Vēstnesis, 2012. 31.oktobris, Nr.172.
16. Par Izglītības likuma 59. panta otrās daļas otrā teikuma daļā par piedalīšanos privāto izglītības iestāžu finansēšanā, ja tiek īstenotas izglītības programmas valsts valodā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam (saistībā ar Pirmā protokola 2. pantu): Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005.gada 14.septembra spriedums lietā Nr.2005-02-0106. Latvijas Vēstnesis, 2005, 16. septembris, Nr.148.
17. Par Izglītības likuma pārejas noteikumu 9. punkta 3. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 114. pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 2. pantam un tās 14. pantam (saistībā ar 1. protokola 2. pantu), Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. un 27. pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 5. pantam, Konvencijas par bērna tiesībām 2. un 30. pantam, kā arī Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18. pantam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija spriedums lietā Nr.2004-18-0106. Latvijas Vēstnesis, 2005. 17.maijs, Nr.77.
18. Par Saeimas vēlēšanu likuma 5. panta 5. un 6. punkta un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9. panta 5. un 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 89. un 101. pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14. pantam un Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 25.pantam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta spriedums lietā Nr.2000-03-01. Latvijas Vēstnesis, 2000. 1.septembris, Nr.307/309.
19. Charter of Fundamental Rights of the European Union. Official Journal C 303, December 14, 2007. p. 1 - 16.


© Ēriks Treļs, 2011 - 2020