Visu iedzīvotāju vienlīdzīga vērtība un vienlīdzīgas tiesības ir sabiedrības pamatvērtība demokrātiskā valstī. Tāpēc svarīga tiesību iezīme šādā valstī ir vienlīdzība likuma priekšā un diskriminācijas aizliegums, kas reglamentēts arī Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā [13].

Savukārt Latvijas Republikas Satversmes tiesa norādīja, ka „Satversmes 8. nodaļas izstrādāšanas gaitā tika izteikti atsevišķi viedokļi par nepieciešamību papildināt Satversmes 91. pantu ar kritērijiem, uz kuru pamata personu diferencēšana nebūtu pieļaujama. Šādu kritēriju kopumā tika ieteikts iekļaut, piemēram, piederību pie noteiktas rases, tautību, dzimumu, vecumu, valodu, piederību pie noteiktas politiskās partijas, politisko pārliecību, reliģisko vai pasaules uzskatu, sociālo, mantisko vai dienesta stāvokli, turklāt šo uzskaitījumu veidojot kā nenoslēgtu aizliegto kritēriju loku” [16].

Komentējot Satversmes 91. pantu, Eiropas Kopienas Tiesas tiesnesis E. Levits norāda, ka „diskriminācijas aizlieguma mērķis ir nepieļaut nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstās uz kādu aizliegtu kritēriju” [3, 98]. Kaut gan Satversmes 91. pants nesatur aizliegtu kritēriju katalogu, tas nebūt nenozīmē, ka atšķirīga attieksme valstī ir aizliegta vispār. Kā norāda E. Levits, atšķirīga attieksme ir aizliegta „tikai nedaudzos, stingri definētos gadījumos, kad atšķirība pamatojās uz noteiktiem – aizliegtajiem – kritērijiem” [3, 99]. Minēto kritēriju noteikšana ir iespējama ar interpretācijas metodēm, jo „tiesību normu iztulkošana ir tiesību piemērotāja racionālā darbība, kas piešķir jēgu juridiskam tekstam” [5, 20]. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents J. Pleps, runādams par Satversmes pamattiesību normu interpretāciju, atzīmē, ka „iztulkotājs nedrīkst sevi ierobežot ar konstitucionālā likumdevēja lietoto vārdu jēgu, bet tam jāidentificē, kādas pamattiesības attiecīgā Satversmes norma aizsargā, un attiecīgi jāaizpilda šīs pamattiesības saturs, izmantojot Latvijai saistošo starptautisko normu saturu, kas noteic pienākumu valstij nodrošināt konkrētās pamattiesības ievērošanu” [6, 83].

Ar vēsturiskās un teleoloģiskās interpretācijas metodes palīdzību E. Levits konstatē, ka komentējamais pants satur šādu aizliegto kritēriju katalogu: rase un ādas krāsa; tautība, etniskā izcelsme; valoda; dzimšana un izcelsme; dzimums; vecums; invaliditāte; ģenētiskās īpašības; seksuālā orientācija; reliģiskā pārliecība; politiskā un cita pārliecība; pasaules uzskats; partijas piederība; sociālais stāvoklis un sociālā izcelsme; dienesta stāvoklis; manta; citi līdzīgi apstākļi [3, 104]. Veidojot līdzīgu aizliegto kritēriju katalogu 2003. gadā, E. Levits iekļāva tajā arī piederību nacionālajai minoritātei (mazākumtautībai) [4]. Savukārt 2011. gadā šis kritērijs tika izslēgts no saraksta, jo indivīda piederība nacionālajai minoritātei, viņaprāt, ir ietverta „tautības” jēdzienā [3, 107]. Tomēr, kā izriet no nacionālās minoritātes jēdziena, piederību nacionālai minoritātei raksturo etnisko (tautība), reliģisko, lingvistisko un kultūras pazīmju kopums. Arī profesore I. Ziemele norāda, ka „mazākumtautības raksturo to etniskā izcelsme, valoda, kultūra vai reliģija. Šīs pazīmes nevar būt pamatā nespējai baudīt tādas pašas tiesības kā visiem valsts iedzīvotājiem. Gadījumā, ja kāda no pazīmēm ir pamatā tam, ka tiek traucēta tiesību baudīšana, valstij ir pienākums izstrādāt tādu pasākumu kompleksu, kas ļautu mazākumtautības pārstāvjiem nodrošināt vienlīdzīgas tiesības” [9, 703].

Autora ieskatā tāds atšķirīgās attieksmes aizlieguma pamats kā „tautība” neaptver pie „nacionālām minoritātēm” piederīgās personas. Par piemēru šim apgalvojumam kalpo situācija Latvijā, kur padomju okupācijas laikā veiktā nacionālā politika, vēlme izveidot “vienoto padomju tautu” un vēlme rusificēt to, negatīvi ietekmēja Latvijā dzīvojošās nacionālās minoritātes. “Nekrievi”, to vidū arī latvieši un Latvijā dzīvojošie nacionālo minoritāšu pārstāvji, bija spiesti apgūt un regulāri lietot krievu valodu. Padomju nacionālās politikas rezultātā vairāki Latvijas iedzīvotāji, kuriem bija iespēja izvēlēties viena vai otra vecāka tautību, ir izdarījuši savu izvēli par labu krievu tautībai.

Tā, piemēram, vairākiem čigānu (romu) tautības pārstāvjiem personu apliecinošu dokumentu attiecīgajās ailēs joprojām ir norādīta krievu vai latviešu tautība. Un jā pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, čigāni (romi) veido 0,4% no valsts iedzīvotājiem, tad reālais čigānu (romu) skaits varētu būt divkārt lielāks [2, 15]. Tomēr čigānu (romu) tautības pārstāvjiem „piešķirtās” tautības nav pietiekams iemesls, lai liegtu tiem nacionālās minoritātes tiesības uz aizsardzību. Tas nozīmē, ka svarīga loma šeit ir nevis formālai piederībai kādai tautībai, bet vienai no nacionālās minoritātes definīcijas sastāvdaļām – subjektīvām pazīmēm jeb pašidentificēšanās, kas, kā norāda starptautisko tiesību profesors G. Alfredsons, sastāv no divām daļām, tas ir, no indivīda apziņas, ka viņš pieder pie nacionālās minoritātes, un no tā, vai grupa pieņem konkrētu indivīdu kā savu locekli [1, 14].

Latvijas varas iestādēm jāņem vērā rekomendācijas, kuras šajā jautājumā sniedz Latvijai Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību savā Ceturtajā ziņojumā: „Ja varas iestādes vēlas saglabāt izvēles iespēju norādīt personas etnisko izcelsmi personu apliecinošos dokumentos, ECRI rekomendē, ka jāievēro personas pašidentificēšanās princips par piederību pie kādas noteiktas etniskas grupas, nodrošinot iespēju norādīt ikvienu etnisko grupu; vai pretējā gadījumā ECRI rekomendē izņemt no personu apliecinošiem dokumentiem norādi par etnisko izcelsmi” [10, 22]. Līdz ar to Latvijas varas iestādēm jāievēro ne tikai brīvprātīgas identificēšanas princips, bet arī personas pašidentificēšanās kā piederīgas pie noteiktas etniskas grupas princips. Un, ja brīvprātīgas identificēšanas princips Latvijā tiek ievērots [14], tad „personas pašidentificēšanās” ideja neguva Saeimas atbalstu [15].

Domājams, ka aizliegto kritēriju katalogā būtu nepieciešams iekļaut tādu kritēriju kā „piederība nacionālajai minoritātei”. Veidojot aizliegto kritēriju katalogu, E. Levits ņēma vērā arī to, ka Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, kurai ir saistošas Eiropas Savienības tiesības [3, 101-102]. Kā aktuālāko dokumentu, kas atspoguļo ne vien Eiropas Savienības, bet arī dalībvalstu kopējo cilvēktiesību izpratni, viņš nosauca Eiropas Savienības Pamattiesību hartu. Hartas 21. pantā ir noteikts aizliegto kritēriju katalogs, kurā ietverts arī diskriminācijas aizliegums saistībā ar piederību pie nacionālās minoritātes [19].

Citā nozīmīgā Eiropas cilvēktiesību dokumentā - Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā - minētās tiesības un brīvības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, neatkarīgi no piederības kādai nacionālajai minoritātei [11]. 2013. gada 14. februārī Latvija ratificēja Eiropas Sociālo hartu, kas arī aizliedz nacionālo minoritāšu diskrimināciju [12]. Kā pamatoti atzīmēja E. Levits, „neviena dalībvalsts nevar atļauties sev tādas tiesības vai tādu izpratni, kas būtu krasā pretrunā ar šo kopējo tiesisko bāzi” [3, 102]. Šim apgalvojumam piekrīt arī J. Pleps, kurš norāda, ka „Satversme ir pastāvīgi atvērta starptautiskajām tiesībām, uzņemot pamattiesību normu tvērumā arī tās starptautisko tiesību normas, kas Latvijai ir kļuvušas saistošas pēc attiecīgo Satversmes normu pieņemšanas” [7, 250].

Papildus jāatzīmē, ka „Konstitucionālā tiesa atrod un formulē spēkā esošās rakstītās konstitūcijas tekstam papildu noteikumus, tekstu, kas formālajā konstitūcijā nav atrodams” [8, 164]. Analizējot Satversmes interpretācijas iespējas, Latvijas Republikas Satversmes tiesa atzinusi, ka „gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē” [18].

Tas nozīmē, ka Satversme ir iztulkojama pēc iespējas tā, lai nerastos konflikts ar starptautiskajām saistībām [17]. Turklāt „Satversme pēc savas būtības nevar paredzēt mazāku pamattiesību nodrošināšanas jeb aizsardzības apjomu, nekā paredz jebkurš no starptautiskajiem cilvēktiesību aktiem” [16]. Jāpiekrīt arī profesorei I. Ziemelei, kura norāda, ka „diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzības principi, kuri ir nostiprināti praktiski visos cilvēktiesību dokumentos, ir cieši saistīti ar mazākumtautību tiesību attīstību starptautiskajās un konstitucionālajās tiesībās” [9, 702]. Minētais pierāda nepieciešamību skatīt „piederību nacionālajai minoritātei” kā atsevišķu aizliegto kritēriju.