Latviski  По-русски
Publikācijas > Policijas tiesību transformācija 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā.


Policijas tiesību transformācija 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā

Police law transformation of the late 19th and early 20th centuries

Трансформация полицейского права в конце XIX - начале XX вв.


Dr. iur. Ēriks Treļs
Valsts policijas koledžas lektors, Latvija


Ievads

Latvijas Republikas Satversmes 89. pants nosaka, ka „Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem”1.

Jautājums par valsts un cilvēka savstarpējām attiecībām ir aktuāls jau kopš seniem laikiem. Bībele Pāvila vēstulē Romiešiem 13:4 teikts, ka valsts vara ir Dieva kalpone cilvēka labā2. Profesors K. Dišlers norāda, ka „valsts ir nodibināta, lai tauta varētu eksistēt, un viņa attīstās, lai tauta sasniegtu labklājību”3. Turklāt „no valsts pareizas iekārtas un valsts dzīves pareizas vadīšanas lielā mērā atkarājas tautas labklājība”4. Kā vienu no nepieciešamiem un pirmajiem valsts uzdevumiem profesors K. Dišlers nosauc valsts administratīvi policejisku funkciju: „kārtības un drošības uzturēšana valsts iekšienē, valsts iestāžu un mierīgo pilsoņu un viņu likumīgās darbības apsargāšana pret varbūtējiem uzbrukumiem un traucējumiem gan apzinīgiem un ļaunprātīgiem, gan neapzinīgiem un nejaušiem”5.

Rīgā dzimušais Krievijas zinātnieks L. Kambeks (Л.Л. Камбек) vēl 19. gadsimtā ir norādījis, ka viens no svarīgākajiem valsts pārvaldes mērķiem ir pilsoņu personiskās drošības un īpašuma tiesību nodrošināšana6. Tajā pašā vēsturiskajā posmā cits Krievijas zinātnieks A. Oskoļskis (А.С. Оскольский) norādīja, ka sabiedrībai ir nepieciešama drošība, un visi pārējie tās mērķi var būt sasniegti tikai pēc tam, kad būs nodrošināta sabiedrības drošība7. Analizējot zinātnieku teikto, var secināt, ka sabiedriskās kārtības un drošības nodrošināšana, kā arī visu valsts iedzīvotāju tiesību un likumīgo interešu aizsardzība ir ne tikai valsts pienākums, bet arī tās eksistences jautājums.

Raksta mērķis ir izpētīt policijas tiesību transformācijas procesu 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā; noskaidrot kādi no šajā laika posmā izstrādātiem pētījumiem nav zaudējuši savu aktualitāti arī mūsdienās; pamatojoties uz minēto pētījumu atzinumiem, piedāvāt jēdzienu skaidrojumus, secinājumus un priekšlikumus turpmākai policijas tiesību attīstībai.

Mērķa sasniegšanai nepieciešams izpildīt šādus uzdevumus:

1) izpētīt policijas tiesību vēsturisko attīstību, noskaidrojot tos vēsturiskos apstākļus, kas ietekmēja pašreizējo stāvokli šajā jomā un radīja līdz šim pastāvošās problēmas, piedāvāt noskaidroto problēmjautājumu iespējamos risinājumus;

2) apkopot zinātniskos pētījumus policijas tiesību jomā, pievēršot īpašu uzmanību publicētiem 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā;

3) veikt jēdzienu definējumu un zinātnisko atzinumu salīdzinošo analīzi;

4) izdarīt secinājumus, īpašu uzmanību pievēršot jēdzienu definējumiem, un izstrādāt priekšlikumus turpmākai policijas tiesību attīstībai.

Temata analīze tiek veikta izmantojot tādas vispārīgās pētniecības metodes kā:

- vēsturiski tiesiska metode: policijas tiesību evolūcija tiek pētīta atbilstoši vēsturiskai hronoloģijai. Kā pamatoti norādīja profesors K. Dišlers, šī metode „palīdz noskaidrot tiesisko institūtu būtību, dažreiz arī normu īsto saturu, aplūkojot viņu attīstības gaitu”8;

- salīdzinošā metode: tiek salīdzināti zinātnieku atzinumi un piedāvātās definīcijas;

- analītiskā metode (analīze un sintēze, indukcija un dedukcija, abstrakcija, pieņēmumi, utt.).

Ņemot vērā izvirzīto darba mērķi un uzdevumus, darba plāns būs veidots saskaņā ar sekojošo struktūru:

1. nodaļa. Policijas tiesības kā administratīvo tiesību sastāvdaļa.

2. nodaļa. Nacionālā drošība, un tās apdraudējumi.

3. nodaļa. Policijas darbības būtība, tās veidi un policejisko iestāžu kompetence.

1. Policijas tiesības kā administratīvo tiesību sastāvdaļa

19. gadsimts kļuva par liktenīgu administratīvo tiesību un policijas tiesību turpmākām „savstarpējām attiecībām”. Administratīvo tiesību evolūciju profesors K. Beļskis (К.С. Бельский) sadala divos nozīmīgajos posmos: sākumā, 18. – 19. gs., šīs tiesības bija pazīstamas kā policijas tiesības, bet vēlāk, 19. – 20. gs. robežā, policijas tiesības kļuvušas par administratīvo tiesību sastāvdaļu, kas regulē izpildvaras tiesībsargājošo darbību9. Šajā laika posmā mūsdienu Latvijas teritorija bija Krievijas impērijas sastāvā. Tas arī kļuva par galveno iemeslu tam, ka Latvijas policijas tiesības savā vēsturiskā attīstībā ir cieši saistītas ar Krievijas policijas tiesībām (kuras savukārt ietekmēja Vācijas policijas tiesību zinātne), it īpaši šīs zinātnes rašanas un attīstības pirmsākumos. Tieši šajā laika posmā tika piedāvāts jaunais skatījums uz policijas tiesību zinātni, kuru attīstīja savos darbos un savstarpējās diskusijās zinātnieki V. Leškovs (В.Н. Лешков),10 I. Andrejevskis (И.Е. Андреевский),11 I. Tarasovs (И.Т. Тарасов),12 V. Ivanovskis (В.В. Ивановский),13 P. Šeimins (П.Н. Шеймин),14 N. Beļavskis (Н.Н. Белявский),15 V. Derjužinskis (В.Ф. Дерюжинский),16 V. Gessens (В.М. Гессен),17 A. Jelistratovs (А.И. Елистратов)18 un citi. Minēto zinātnieku darbi kļuva par to platformu, kas sekmēja turpmāko policijas tiesību zinātnes attīstību.

19. – 20. gs. zinātnisko diskusiju dalībnieki sadalījās divās grupās: vieni atbalstīja liberālus uzskatus, otrie – konservatīvus. Liberālo uzskatu piekritēji V. Derjužinskis, V. Gessens, A. Jelistratovs un citi uzskatīja, ka administratīvo tiesību zinātnei savā turpmākā attīstībā pilnīgi jāatsakās no jēdzieniem, kas bija izmantoti policijas tiesībās19.

Krievijas zinātnieki I. Tarasovs, V. Ivanovskis, N. Beļavskis un citi konservatīvu uzskatu piekritēji atbalstīja policijas tiesību pakāpenisko transformāciju administratīvās tiesībās. Šīs „operācijas” gaitā policijas tiesībām vajadzēja neizzust pavisam, bet kļūt par administratīvo tiesību sastāvdaļu. Tā, piemēram, šīs pieejas piekritējs profesors I. Tarasovs uzskatīja, ka „policija” un „administrācija” ir divas izpildvaras daļas20. Un normas, kas reglamentē policijas piespiešanas mehānismu, veido policijas tiesības, kas, savukārt, ir daļa no izpildvaras tiesībām (mūsdienās – administratīvajām tiesībām). Pēc dažiem gadiem I. Tarasovs savas domas precizēja un norādīja, ka jēdziena „policija” mākslīgā aizvietošana ar jēdzieniem „administrācija” vai „iekšējā pārvalde” nebūs pareiza, un, ka policiju jāsaprot kā iestāžu kopumu, kas veido tikai daļu no administrācijas21.

Konsekventās pieejas trūkums atspoguļojās arī to laiku zinātnieku grāmatu nosaukumos, kur bieži vien blakus jēdzienam „policijas tiesības” tika lietoti arī jēdzieni „administratīvās tiesības” un „iekšējās pārvaldes tiesības”22. Profesors K. Beļskis norāda, ka vairāku apzīmējumu lietošana 19. – 20. gs. policijas tiesību zinātnieku grāmatās liecināja par metodoloģisko krīzi administratīvo tiesību zinātnē23. Šīs krīzes risinājumi netika atrasti arī 20. gs. sākumā, kad situāciju tikai pasliktināja valsts varas krīze, Pirmais pasaules karš un 1917. gada Krievijas revolūcija. Padomju administratīvo tiesību koncepcijā, kas tika attīstīta turpmākajos gados, policijas tiesības eksistē bez sava nosaukuma, sašķeltā veidā, fragmentāri. Tas, kā norāda K. Beļskis, bieži vien maldināja lasītājus, kuri pētīja padomju autoru darbus, jo daži policijas tiesību zinātnei piederošie fragmenti ir atrodami Vispārīgā daļā, daži – Sevišķā, bet daži (piemēram, policijas apsardzes objekti) vispār nav pieminēti24.

Atgriežoties pie jautājuma par policijas tiesību transformācijas pirmsākumiem, jāatzīmē, ka Krievijas impērijā vienu no pirmajiem darbiem policijas tiesību jomā 1824. gadā publicēja P. Guļajevs (П.Н. Гуляев)25. Viņa izstrādātam darbam bija drīzāk praktiskā nozīme, nevis teorētiskā vērtība (darbā netika analizēti fakti un izteikta kritika). Darba ievaddaļā autors izskata jautājumu par Krievijas impērijas policijas vēsturi. Pirmā daļā kopsavilkumu veidā bija apkopoti un sistematizēti atbilstoši darbības jomām spēkā esošie likumi ar īsiem autora komentāriem. Policijas kompetenci autors sadalīja piecās grupās: 1) pieklājība (благочиние) un kārtība amatos un pienākumus, kuri noteikti ar likumu; 2) tautas nodrošināšana ar pārtiku un tirdzniecība ar krājumiem; 3) ēku, ielu un ceļu uzbūve un uzturēšana; 4) personu un mantu drošība; 5) policijas darbība sabiedriskā vai personiskā tiesībpārkāpuma konstatācijas gadījumā. Darba otrā daļā izskatīts jautājums par pilsoņu tiesībām un pienākumiem. Daži no autora piedāvātiem komentāriem nav zaudējuši aktualitāti arī mūsdienās. Piemēram, P. Guļajevs norāda, ka policijai, neskatoties uz personālijām, jānodrošina lai katra persona ievēro likumus. No precīzās likumu ievērošanas ir atkarīga valsts labklājība (благо­денствие), bet neievērošanas un ignorēšanas rezultātā vienmēr iestājās nekārtība un postījums.

Policijas tiesību attīstības procesā iesaistījās vairāki zinātnieki, un saskaņā ar informāciju, kuru 1900. gadā ir publicējis M. Palibins (М.К. Палибин), šie pētnieki kopumā bija piedāvājuši ap simts skaidrojumus jēdzienam „policijas tiesības”26. Tā, piemēram, profesors V. Derjužinskis norāda, ka policijas tiesības ir viena no valsts tiesību zinātnēm, kuras pētniecības priekšmets ir valsts iekšējā pārvalde27.

Cits Krievijas zinātnieks P. Šeimins norāda, ka policijas zinātne (Polizeiwissenschaft), jeb iekšējā pārvalde, ietver sevī visu valsts pārvaldi, izņemot finanses, karaspēku, tiesas un ārlietas28. Iekšējo drošību un labklājību (iekšējo pārvaldi), kārtības nodrošināšanu cilvēku attiecībās un personas tiesību nodrošināšanu (tiesu pārvaldi); valsts darbību, kas vērsta uz tās eksistencei nepieciešamo finansiālo līdzekļu iegūšanu (finansiālo pārvaldi); karaspēku pārvaldi; valsts attiecības nodrošināšanu ar citām valstīm (ārlietu pārvaldi) viņš iekļauj pārvaldes zinātnes (Die Verwaltungslehre, Verwaltungswissenschaft) uzdevumos29.

Savukārt profesors N. Beļavskis norāda, ka policijas tiesības, zinātne par policiju, iekšējās pārvaldes tiesības, administratīvās tiesības – ir vienas jurisprudences nozares nosaukumi. Šī nozare ar juridiskām normām regulē administrāciju un juridiskās attiecības, kas rodas, dažādu mērķu sasniegšanai, starp valsts un tās pakļautībā esošām vienībām un apvienībām30.

Profesors I. Tarasovs sniedz sekojošo skaidrojumu policijas tiesību zinātnei: policijas tiesību zinātne ir zinātne par tiesību normām, kas nosaka policijas darbību valstī; tā pēta tiesībattiecības, kas rodas šīs darbības rezultātā, kā arī šīs darbības mērķus, formu un robežas31. Pozitīvās policijas tiesības ir noteikumu un normu kopums, kas nosaka policijas darbību attiecīgā valstī, attiecīgā laika posmā32.

Izmantojot augstākminētos jēdzienu definējumus un mūsdienu terminoloģiju var secināt, ka administratīvās tiesības ir tiesību nozare, kura regulē administrācijas darbību un sabiedriskās attiecības valsts pārvaldē. Savukārt policijas tiesības ir administratīvo tiesību sastāvdaļa, kas valsts pārvaldē regulē policijas darbību.

2. Nacionālā drošība, un tās apdraudējumi

Profesors I. Andrejevskis pilnīgi pamatoti norāda, ka drošība un labklājība ir galvenie apstākļi, kas nepieciešami cilvēka eksistencei33. Lai nodrošinātu valstī drošību ir nepieciešams novērst tās briesmas, kas ar ļaunu nodomu var īstenot citi cilvēki, un briesmas, kas radās dabas spēka un dažādu nelaimes gadījumu dēļ. Lai nodrošinātu labklājību personai ir jādot iespēju iegādāties un baudīt materiālos labumus, kas ir nepieciešami viņas vajadzību apmierināšanai, papildus tam, kā norāda I. Andrejevskis, nepieciešama arī garīgā attīstība. Abi šie apstākļi, drošība un labklājība, ir cieši savstarpēji saistīti: jebkāds pasākums, kas sekmē drošības uzlabošanu, vienlaikus sekmēs arī labklājību, un otrādi. I. Andrejevskis norāda, ka tieši valsts būs tā, kas apvienos cilvēkus augstākminēto mērķu sasniegšanai. Valsts ar likumu starpniecību nodrošina cilvēkam viņu tiesību ievērošanu, kā arī darbojās, lai nodrošinātu drošību un labklājību. Pamatojoties uz minēto I. Andrejevskis nonāk līdz secinājumam, ka valdības īstenotā valsts policijas darbība ir saistīta ar uzņēmumu, apvienību un biedrību uzraudzību, kas nodrošina drošību un labklājību (благосостояние), un gadījumos, kad privātā un sabiedriskā darbība nav pietiekama, valdībai ir nepieciešams spert visus nepieciešamos soļus, lai nodrošinātu šos apstākļus34.

Interesanta diskusija izveidojusies starp „vecās skolas piekritēju” profesoru V. Leškovs un profesoru I. Andrejevski. V. Leškovs asi kritizēja I. Andrejevska piedāvāto jēdziena definējumu, norādot, ka izņemot drošību un labklājību cilvēka eksistencei ir nepieciešamas arī vairākas citas lietas: gaiss, gaisma, siltums, ēdiens utt., kā arī katram cilvēkam ir nepieciešama sabiedrība35. Tomēr tieši drošība un labklājība ir tie policijas tiesību stūrakmeņi, kurus savos darbos piemin un atbalsta arī vairāki Krievijas zinātnieki N. Bunge (Н.Х. Бунге),36 I. Tarasovs,37 N. Beļavskis38 un M. Palibins39.

Krievijas zinātnieki N. Bunge40 un V. Leškovs41 norāda, ka runājot par drošību, jāizšķir arī valstiskā drošība, sabiedriskā drošība un personiskā drošība. Profesors N. Beļavskis atzīmē, ka policijas uzdevums ir nodrošināt lai policijas struktūras novērš draudus, kas apdraud personas, sabiedrību un valsti42.

Vācu zinātnieks V. Humboldts (Friedrich Wilhelm Christian Karl Ferdinand Freiherr von Humboldt) norāda, ka pirmkārt, ievērojot vienlīdzības principu, jāaizsargā visu pilsoņu drošība, bet otrkārt, valsts drošība43. Viņa secinājumi nav zaudējuši savu aktualitāti arī mūsdienās: pilsoņu stāvokli valstī var uzskatīt par drošu tikai tajos gadījumos, kad viņu personiskās un mantiskās tiesības nav aizskartas44. Ņemot vērā šos atzinumus, var secināt, ka policijas tiesības nodrošina personas subjektīvo tiesību realizāciju (tiesības uz dzīvi, uz personīgu neaizskaramību, utt.), kas iekļautas konstitucionālās tiesību normās45.

Runājot par valsts drošību kopumā mūsdienās būtu jāizmanto jēdzienu „nacionālā drošība”. Draudus nacionālai drošībai bieži vien sadala uz iekšējiem (korupcija, organizētā noziedzība u.c.) un ārējiem (karadarbība, pierobežas pārkāpumi u.c.). Tomēr būtu nepareizi arī nacionālo drošību dalīt tikai divos veidos: iekšējā nacionālā drošība un ārējā nacionālā drošība. Profesors K. Beļskis, piemēram, piedāvā sadalīt nacionālo drošību sekojošos veidos: sabiedriskā drošība, ekonomiskā drošība, militārā drošība (kas bieži vien tiek dēvēta par valsts aizsardzību), politiskā drošība, ekoloģiskā drošība un informatīvā drošība46. Pamatojoties uz K. Beļska piedāvājumu var pierādīt arī to, ka sadalījums iekšējā un ārējā nacionālā drošība nebūs korekts, jo, piemēram, informatīvā drošība var būt iekļauta gan vienā, gan otrā kategorijā.

Vienu no nacionālās drošības veidiem, sabiedrisko drošību K. Beļskis sadala sekojošos apakšveidos: 1) sociālā drošība (valsts aizsargā vienu indivīdu no otra); 2) ceļu satiksmes drošība; 3) ugunsdrošība; 4) sanitārā drošība; 5) tehniskā drošība; 6) dabas drošība47.

Šajā sistēmā iekļaujas arī daži no 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā publicētajiem policijas tiesību zinātnieku darbiem. Tā, piemēram, I. Andrejevskis pilnīgi pamatoti pieminēja tādus nacionālās drošības apdraudējumus kā briesmas, kas ar ļaunu nodomu var īstenot citi cilvēki (mūsdienu terminoloģijā – sociālie apdraudējumi), un briesmas, kas radās dabas spēka (dabas apdraudējumi) un dažādu nelaimes gadījumu dēļ (kurus mūsdienās izdala divās kategorijās – bioloģiskie apdraudējumi un tehniskie apdraudējumi)48. Arī Nacionālās drošības koncepcijā uzskaitītus nacionālās drošības apdraudējumus var sadalīt pēc šiem veidiem: 1) sociālie apdraudējumi (sabiedriskās nekārtības u.c.); 2) bioloģiskie apdraudējumi (bīstamas infekcijas slimības u.c.); 3) dabas apdraudējumi (vētra, intensīvas lietus gāzes, intensīva snigšana, zemestrīces, plaša mēroga plūdi u.c.); 4) tehniskie apdraudējumi (paaugstinātas bīstamības ugunsgrēki, bīstamo vielu noplūdes, rūpnieciskās avārijas u.c.)49.

Pamatojoties uz augstākminētiem atzinumiem varam sistematizēt kategorijas shēmā „drošība – tās apdraudējums”: 1) sociālā drošība – sociālie apdraudējumi; 2) ceļu satiksmes drošība – ceļu satiksmes apdraudējumi; 3) ugunsdrošība – ugunsdrošības apdraudējumi; 4) sanitārā drošība – bioloģiskie apdraudējumi; 5) tehniskā drošība – tehniskie apdraudējumi; 6) dabas drošība – dabas apdraudējumi. Pilnīgi pamatota ir ugunsdrošības, kā sabiedriskās drošības paveida, izcelšana atsevišķā kategorijā, jo ugunsgrēki pēc izcelšanas avota var būt iekļauti gan tehnisko apdraudējumu kategorijā, gan dabas apdraudējumu kategorijā. Tomēr K. Beļska izdalīto ceļu satiksmes drošības kategoriju šī raksta autors iekļautu tehnisko apdraudējumu kategorijā.

Vācijas valststiesību zinātnieks R. Moļs (Robert von Mohl) 1857. gadā ir norādījis, ka sabiedriskās kārtības nodrošināšana vienmēr ir galvenais valsts uzdevums, kas atvieglo visu citu uzdevumu izpildi50. Šī uzdevuma izpildes pienākums gan tajos laikos, gan mūsdienās bija uzticēts policijai51.

3. Policijas darbības būtība, tās veidi un policejisko iestāžu kompetence

Krievijas zinātnieks V. Daļs (В.И. Даль), kurš kļuva slavens ar savu „Lielkrievu valodas skaidrojošo vārdnīcu”, jēdzienu „policija” skaidro, kā ārējās kārtības pārraudzību sadzīvē52. Savukārt, profesors N. Beļavskis norāda, ka ar jēdzieniem „policija” un „policijas darbība” ilgstoši apzīmēja visas tās formas, kuras izmanto valdība lai iejaukties personiskā un sabiedriskā dzīvē53. Un tikai 19. gadsimtā, kā atzīmē N. Beļavskis, šis jēdziens tika precizēts, un par policiju sāka dēvēt valdības darbību, kas tiek vērsta uz tādu kopējās drošības apstākļu veidošanu, kurus personas ar saviem spēkiem nevarētu nodrošināt. Policijas uzdevuma būtība ir saistīta ar policijas iestāžu darbību, kas vērsta uz personas, sabiedrības un valsts apdraudējumu novēršanu, rezumē profesors N. Beļavskis.

1888. gada 12. jūlijā tika pieņemts likums „Par policijas pārveidošanu Baltijas guberņās”.54 Saskaņā ar likumu Rīgā, Jelgavā (tolaik Mitava) un Tartu (tolaik Derpte) tika dibinātas Pilsētas policijas pārvaldes55. Likumā tika reglamentēts, ka Baltijas guberņu Apriņķa policijas pārvalžu (Уездное полицейское управление, Kreispolizeiverwaltung) un Pilsētas policijas pārvalžu (Городское полицейское управление, Stadtpolizeiverwaltung) amatpersonu tiesības un pienākumi turpmāk tiks noteikti saskaņā ar Vispārējo guberņu likumu56. Minētā likuma 2539. pants noteica šādu amatpersonu kompetenci likumu ievērošanas, drošības aizsardzības un sabiedriskās labklājības lietās: aizsargāt sabiedrisko mieru, pieklājību, labus tikumus, kārtību un pakļaušanos varai; savaldīt jebkādas darbības, kas iet pretrunā ar uzticību pārvaldei un pakļaušanu; novērst un pārtraukt jebkādu neatļautu pulcēšanos; nepieciešamības gadījumā, īstenojot īpašus pasākumus, gādāt par kādas personas, mājas vai apdzīvotās vietas drošību; nodrošināt aizsardzību pret zagļiem un laupītājiem, bandu notveršana un iznīcināšana57.

„Izziņu grāmata policijas darbiniekiem” attīsta šo uzdevumu saturu vēl tālāk, un papildus policijas pienākumiem novērst un atklāt noziegumus nosaka arī pienākumu nodrošināt pilsonisko saskaņu, mieru un klusumu visiem pilsētnieku, nešķirot pēc ticībām58. Arī profesors N. Korkunovs (Н.М. Коркунов) norāda, ka kartību valstī raksturo tieši miera stāvoklis, kad nav pieļaujama vardarbība un patvaļība un ar piespiešanas tiesībām ir apveltītas tikai valsts varas iestādes59. Un, kā atzīmēja vācu zinātnieks R. Moļs, izņemot tos gadījumus, kad valsts piemēro piespiedu līdzekļus, policijas palīdzība no valsts puses tiek nodrošināta pēc pilsoņu brīvās vēlmes60. Savukārt krievu zinātnieks V. Gessens norāda, ka tiesību normas, kas regulē piespiedu varas īstenošanu, ir policijas tiesību normas61. Mūsdienu terminoloģijā šīs „piespiešanas tiesības” un „valsts piespiedu līdzekļi” tiek dēvēti par administratīvo piespiešanu, kas ir viena no policijas darbības metodēm (pārējās ir administratīvā uzraudzība, valsts reģistrācija, licenzēšana, informācijas vākšana, utt.)62.

Vācijas valststiesību zinātnieks R. Moļs, pēc profesora K. Beļska sniegtās informācijas, bija pirmais zinātnieks, kurš salika kopā jēdzienus „policija” un „tiesiskā valsts”63. Viņš noteica dažus svarīgus pamatprincipus:

1) policijas darbība ir vienīgi valdības un tās iestāžu darbība;

2) policijas uzdevums ir nodrošināt aizsardzību katram cilvēkam un viņa īpašumam;

3) policijas darbība ir pastāv sabiedrības labā un pakļaujas likumiem64.

Cits Vācijas zinātnieks G. Cimmermanis (Gustav Zimmermann) vēl 1852. gadā ir norādījis, ka policijas uzdevums ir kārtības nodrošināšana un nosauca tādus policijas darbības virzienus (metodes) kā novērošana (Beobachtung), novēršana (Vorbeugung), represijas (Repression) un atklāšana (Entdeckung)65.

Jāpiekrīt Itālijas zinātniekam B. Čezare (Beccaria Bonesana Cesare), kurš vēl 18. gadsimtā ir norādījis, ka daudz efektīvāk būtu nepieļaut noziegumu, nekā vēlāk sodīt par tā izdarīšanu66. Šai idejai policijas tiesību zinātnieku vidu bija, un joprojām ir daudz piekritēju. Tā, piemēram, profesors I. Andrejevskis rakstīja, ka tiesvedības uzlabošana un krimināllikuma attīstība var dod apmierinošus rezultātus, tomēr nekad nevarēs aizvietot darbību noziegumu novēršanas jomā (Praventiv-Justiz, Praventiv-Polizei, Rechtspolizei)67. Šīs darbības efektivitātes paaugstināšanai viņš piedāvāja pievērsties ne tikai personai, kas vēlās izdarīt noziegumu, bet arī apstākļiem, kas bija par iemeslu šai vēlmei68. I. Andrejevskis arī pilnīgi pamatoti norāda, ka valsts pozitīvās attīstības rezultātā, mazāks kļūs tādu gadījumu, kad būs nepieciešams novērst likumpārkāpumu, bet arī tad būs personas, kuras mēģinās pārkāpt citu cilvēku tiesības, kas savukārt nozīmē, ka īstenot preventīvos līdzekļus būs nepieciešams vienmēr69.

Vēl 1824. gadā P. Guļajevs norādīja, ka policijai visu jānovēro, un ja ir konstatētas nekārtības, tad tai jākļūst par prasītāju. Policijai tikai jānovēro, un šādi gadījumi tiks novērsti laikus70. Un turpina: gadījumos, kad policijas darbinieks saņēma informāciju par vietu, kur ir apmetušies zagļi (скопище воров), tam nezaudējot laiku, jāveic pasākumus, lai tos notvertu; un katram iedzīvotājam viņam jāsniedz atbalsts; bet, ja zagļi kādas personas bezdarbības dēļ netiks aizturēti, tad sodīt arī šo personu71. Arī „Izziņu grāmatā policijas darbiniekiem” ir noteikts, ka policija novēro, lai dievticība (благочестие), rātnums (добронравие), kārtība un viss, kas atrunāts ar likumu, gan kopējam, gan personiskam labumam, būtu izpildīts un pasargāts. Bet pārkāpuma gadījumā nodrošināt, lai katrs, neraugoties uz personālijām, būtu izpildījis to, kas atrunāts likumā72.

Krievijas zinātnieks N. Beļavskis norāda, ka vēl nenotikušā, bet tikai iespējamā darbība (возможное, вероятное деяние) ir policijas darbības objekts73. Domādams, ka policijas darbības objekts nav tikai iespējamā likumpārkāpuma nepieļaušana, un saraksts var būt papildināts arī ar tādiem policijas darbības objektiem kā, piemēram, sabiedriskā drošība, sabiedriskā kārtība un vairākiem citiem. Profesors K. Beļskis norāda, ka policijas apsardzes objektiem var būt plaša nozīme, un nosauc tādus policijas darbības objektus, kā ēka, robeža, sabiedriskā kārtība, ekonomiskā (finansiālā) drošība, utt.74.

Savukārt policijas darbības subjekti ir policijas iestādes no vienas puses un pilsoņi (organizācijas) no otras puses75. Policijas darbības subjektus (policijas iestādes) K. Beļskis sadala valstiskos un nevalstiskos, militarizētos un civilos, pilnvarotos un daļai pilnvarotos (nav atļaujas veikt aizturēšanu, nav atļaujas pielietot šaujamieroci)76.

Kā pamatoti norāda Krievijas zinātnieks B. Čičerins (Б.Н. Чичерин), no policijas pienākuma nodrošināt kopējo drošību un pārvarēt jebkādu pretošanos izriet, ka tai jābūt apveltītai ar pietiekošu spēku. Tas arī kļuva par iemeslu dibināt policiju ar militāro novirzi77. Tomēr ne visos dienestos, kas pilda policejiskās funkcijas, darbiniekus būtu jāapbruņo. Gan toreiz, gan mūsu laikā ir virkne policejisku institūciju, kuru darbinieki savus dienesta pienākumus pilda bez bruņojuma. 19. gadsimtā plaši tika lietoti tādi jēdzieni kā drošības policija (полиция безопасности), darba policija (полиция промыслов), celtniecības policija (строительная полиция), ceļu policija (дорожная полиция), sanitārā un medicīnas policija (санитарная и медицинская полиция), iedzīvotāju policija (полиция народонаселения)78. Krievijas zinātnieks M. Palibins izcēla arī tādas kategorijas kā izpildu policija (исполнительная полиция) un labklājības policija (полиция благосостояния)79.

Krievijas zinātnieks P. Šeimins norāda, ka iekšējās pārvaldes tiesību sistēmu var sadalīt sekojošās nodaļās:

I. Personisko attiecību regulēšana: 1) iedzīvotāju uzskaite; 2) tiesības izvēlēties sev dzīvesvietu un pavalstniecība; 3) iedzīvotāju politika (laulību tiesības, imigrācija un emigrācija);

II. Sabiedriskās veselības nodrošināšana: 1) sanitārā policija; 2) medicīnas policija;

III. Drošības policija: 1) vispārējie pasākumi noziegumu prevencijā un pasākumi pret ubagiem, klaidoņiem un ceļotājiem; 2) pasākumi attiecībā uz biedrībām, sapulcēm un presi;

IV. Izglītības politika;

V. Tikumības policija;

VI. Trūcība un labdarība;

VII. Saimnieciskās dzīves pārvalde: 1) stihisko spēku apkarošana: a) pasākumi pret ugunsgrēkiem; b) ūdens tiesības; c) apdrošināšana; 2) satiksme; 3) nauda, svari, mērvienības; 4) kredīts; 5) apgādes rūpniecība: a) kalnrūpniecība; b) mežkopība; c) medības un zveja; d) lauksaimniecība; 6) apstrādes rūpniecība; 7) tirdzniecība80.

Profesors N. Beļavskis ir konkretizējis P. Šeimina nodaļu „Vispārējie pasākumi noziegumu prevencijā” ar konkrēto noziegumu sarakstu, pret kuriem jāveic šie pasākumi. Viņa skatījumā, tas ir reliģiskie un valstiskie noziegumi, noziegumi pret pārvaldes kārtību, pret personām un pret viņu īpašumu81. N. Beļavskis papildināja arī P. Šeimina sarakstu ar nodaļu „Celtniecības policija”82. Kā redzams, P. Šeimina piedāvātais sadalījums, neskatoties uz dažām nepilnībām (piemēram, varētu papildināt arī Drošības policijas kompetenci ar tādu funkciju, kā noziegumu atklāšana), ir aktuāls arī mūsdienās.

Ņemot vērā to, ka šīs policejiskās funkcijas tiek nodrošinātas arī mūsdienās, ir iespējams klasificēt policejiskās iestādes, sadalot tās pēc darbības jomām. Tā, piemēram, profesors K. Beļskis piedāvā trīs policejisko iestāžu veidus: vispārējā policija, specializētā policija un speciālie dienesti83. Izmantojot šo klasifikāciju var sekojoši sadalīt mūsdienu Latvijas policejiskās iestādes: Valsts policija, Pašvaldības policija un Ostas policija ir vispārējā policija; Drošības policija un Satversmes aizsardzības birojs ir speciālie dienesti; un vislielākais institūciju skaits veic valstī specializētās policijas funkcijas: Valsts robežsardze, Valsts ieņēmumu dienests, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Valsts darba inspekcija, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Pārtikas un veterinārais dienests, Valsts valodas centrs un citi.

Minētais sadalījums netieši norāda arī uz to, ka policijas darbībai jābūt profesionālai. Daudzveidība policejisko funkciju ziņā, pieprasa no augstākminēto iestāžu darbiniekiem speciālās zināšanas. Lai nodrošinātu šiem darbiniekiem iespēju iegūt zināšanas darbam nepieciešamā apjomā (lai tie spētu kvalitatīvi pildīt viņiem uzticētos pienākumus), viņi jāapmāca. Tā tas notika aplūkojamā vēsturiskā periodā, tā tam jānotiek arī šodien. Speciāli apmācītie sava aroda profesionāļi nodrošina kvalitatīvo un profesionālo iestādei uzticēto uzdevumu izpildi.

Kopsavilkums

Sasniedzot darba izvirzīto mērķi un uzdevumus, autors konstatē, ka vairāki 19. gs. beigās – 20. gs. sākumā izstrādātie pētījumi nav zaudējuši savu aktualitāti arī mūsdienās. Pamatojoties uz minēto pētījumu atzinumiem un izmantojot mūsdienu terminoloģiju, tiek izvirzītas šādas tēzes:

1. Policijas tiesības ir administratīvo tiesību sastāvdaļa, kas valsts pārvaldē regulē policijas darbību.

2. Policijas uzdevums ir nodrošināt personas subjektīvo tiesību realizāciju un sabiedrisko kārtību valstī, kā arī novērst un atklāt likumpārkāpumus.

3. Policijas darbība ir tiesībsargājošā darbība, kuru veic valsts pārvaldes iestādes. Policijas darbība ir publiska (policija darbojās sabiedrības interesēs), nepārtraukta (notiek visu diennakti) un profesionāla (darbību veic kompetenti, speciāli sagatavoti darbinieki).

4. Policijas darbības subjekti ir policejiskās iestādes (iestādes, kuras veic tiesībsargājošo darbību) no vienas puses un iedzīvotāji (iedzīvotāju apvienības, t.i. biedrības, organizācijas, uzņēmumi, utt.), no otras puses.

5. Policijas darbības objekti ir sabiedriskā drošība, sabiedriskā kārtība, cilvēku tiesības un brīvības un citi.

6. Apsargājot policijas apsardzes objektus, tiek piemērotas policijas darbības metodes. Policijas tiesību metodes ir tiesisku līdzekļu un paņēmienu kopums, kas tiek izmantots sabiedrisko attiecību regulēšanai. Policijas darbības metodes var sadalīt kontrolējošās (novērošana, uzraudzība, reģistrācija, licenzēšana, informācijas vākšana utt.) un represīvajās (piespiešana, aizliegšana utt.).

7. Visas policejiskās iestādes pēc darbības jomām var sadalīt sekojoši: vispārējā policija (Valsts policija, Pašvaldības policija un Ostas policija), specializētā policijā (Valsts robežsardze, Valsts ieņēmumu dienests, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, Valsts darba inspekcija, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Pārtikas un veterinārais dienests, Valsts valodas centrs un citi) un speciālie dienesti (Drošības policija, Satversmes aizsardzības birojs un citi).

Abstract

Today, when one of the objectives of political development in Latvia is the formation of legal state, the development of police law is important not only at a theoretical but also at a practical level.

The importance of this study is based on the fact that the Latvian Police Law as a sector of legal sciences was formally recognized only in 2001, and after the liquidation of Latvian Police Academy in 2009, is observed a significant lack of research in this area, which in its turn adversely affects the Police Law development in the country.

The goal of the article is to explore transformation processes of the Police Law in the end of the 19th century and the beginning of the 20th century; to identification of researches written during this period have not lost their relevance today; based on the provisions obtained during the study of the works, to offer the definitions of the concepts, make conclusions and proposals for further development of the Police Law.

During the study was found out that a number of researches developed in the end of the 19th century and the beginning of the 20th century have not lost their topicality even today. Based on the findings obtained in the course of these works and using the modern terminology, in the article are given definitions of some concepts in the field of Police Law.

Аннотация

Сегодня, когда одной из целей политического развития Латвии является формирование правового государства, развитие полицейского права имеет не только важное теоретическое, но и практическое значение.

Актуальность данного исследования основывается на том, что полицейское право как отрасль юридической науки формальное признание в Латвии получило только в 2001 году, и после ликвидации Академии полиции Латвии в 2009 году наблюдается существенная нехватка исследований в этой отрасли, что, в свою очередь, негативно влияет на развитие полицейского права в стране.

Целью данной статьи является исследование процесса трансформации полицейского права в конце XIX - начале XX вв.; выявление исследований, написанных в данный период и не утративших своей актуальности и в наши дни; на основании положений, полученных в ходе изучения данных работ, предложить определения понятий, сделать выводы и предложения, необходимые для дальнейшего развития полицейского права.

В ходе данного исследования было установлено, что многие труды, созданные в конце XIX - начале XX вв., не утратили своей актуальности и в наши дни. Основываясь на выводах, полученных в ходе данных работ, и используя современную терминологию, в статье предлагаются определения некоторых понятий полицейского права.

Atsauces

1Latvijas Republikas Satversme: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, Nr.43. un Grozījumi Latvijas Republikas Satversmē: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 23.oktobris, Nr.308/312.
2Bībele. Rīga: Latvijas Bībeles Biedrība, 1993, 1145.lpp.
3Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 29.lpp.
4Dišlers K. Demokrātiskās valsts iekārtas pamati. Ievads konstitucionālās tiesībās. Rīga: A.Gulbis, 1931, 5.lpp.
5Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 34.lpp.
6Камбек Л. Л. Судебный следователь. Полнейшее руководство по производству уголовного следствия. Санкт-Петербург: Типография штаба Отдельного корпуса внутренней стражи, 1861, с. 6.
7Окольский А. С. О понятии полицейского права. Т. VI. Варшава: Варшавские университетские издания, 1894, с. 5 - 6.
8Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: A.Gulbis, 1930, 7.lpp.
9Бельский К. С. Полицейское право. Москва: Дело и Сервис, 2004, с. 7.
10Vasīlijs Leškovs (1810 – 1881) – Krievijas tiesību zinātnieks, Maskavas juridiskās biedrības priekšsēdētājs, Imperatora Maskavas universitātes Juridiskās fakultātes dekāns, policijas tiesību profesors.
11Ivans Andrejevskis (1831 – 1891) – Krievijas zinātnieks, rakstnieks, jurists, vēsturnieks un pedagogs, Imperatora Sanktpēterburgas universitātes rektors (1883 – 1887).
12Ivans Tarasovs (1849 – 1929) – Krievijas tiesību zinātnieks, Imperatora Maskavas universitātes policijas tiesību profesors.
13Viktors Ivanovskis (1854 – 1926) – Krievijas tiesību zinātnieks, Imperatora Kazaņas universitātes Valsts tiesību katedras profesors.
14Pēteris Šeimins (1860 – ?) – Krievijas tiesību zinātnieks, Imperatora Jaunkrievijas universitātes Policijas tiesību katedras docents (Odesā).
15Nikolajs Beļavskis (1861 – ?) – Krievijas tiesību zinātnieks, Imperatora Jurjevas universitātes policijas tiesību profesors.
16Vladimirs Derjužinskis (1861 – 1920) – Krievijas tiesību zinātnieks, jurists, rakstnieks, redaktors un pedagogs, Imperatora Maskavas universitātes policijas tiesību profesors.
17Vladimirs Gessens (1868 – 1920) – Krievijas tiesību zinātnieks, jurists, rakstnieks, pedagogs un politiķis, Krievijas impērijas 2. Valsts domes deputāts, Imperatora Sanktpēterburgas universitātes Policijas tiesību katedras docents.
18Arkādijs Jeļistratovs (1873 – 1955) – Krievijas tiesību zinātnieks, Imperatora Maskavas universitātes prorektors (1911 –1913).
19См., например: Гессен В. М. Административное право. Санкт-Петербург: Паровая скоропечатня Г. Пожарова, 1903, с.23.
20Тарасов И. Т. Основные положения Лоренца Штейна по полицейскому праву в связи с его учением об управлении. Киев: Типография Императорского университета, 1874. с. 121.
21Подробнее см.: Тарасов И. Т. Лекции по полицейскому (административному) праву. Том 2. Общая часть. Москва: Печатня А. И. Снегиревой, 1910, с.11 – 15.
22Например: Шеймин П. Н. Учебник права внутреннего управления (Полицейского права). Общая часть. Санкт-Петербург: Типография H. A. Лебедева, 1891; Ивановский В. В. Учебник административного права. (Полицейское право. Право внутреннего управления). Казань: Типография Императорского университета, 1904; Белявский Н. Н. Полицейское право (административное право). Петроград: Екатерингофское печатное дело, 1915.
23Бельский К. С. Полицейское право. Москва: Дело и Сервис, 2004, с. 150 – 151.
24Там же, с. 11.
25Гуляев П. Н. Права и обязанности градской и земской полиций и всех вообще жителей Российского государства по их состояниям. Ч. 1. О полиции. Москва: Университетская типография, 1824.
26Палибин М. К. Повторительный курс полицейского права. Санкт-Петербург: Издание Юридического Книжного Магазина Н. К. Мартынова, 1900, c. 2 – 4.
27Дерюжинский В. Ф. Полицейское право. Пособие для студентов. Санкт-Петербург: Сенатская типография, 1908, c. 1.
28Шеймин П. Н. Учебник права внутреннего управления (Полицейского права). Общая часть. Санкт-Петербург: Типография H. A. Лебедева, 1891, c. 23.
29Там же, c. 7 – 8.
30Белявский Н. Н. Полицейское право. Юрьев: Типография К. Маттисена, 1904, c. 13.
31Тарасов И. Т. Очерк науки полицейского права. Москва: Типография С. П. Яковлева, 1897, c. 4.
32Там же. См. также: Тарасов И. Т. Лекции по полицейскому (административному) праву. Том 2. Общая часть. Москва: Печатня А. И. Снегиревой, 1910, с. 16.
33Андреевский И. Е. Полицейское право. Том 1. Полиция безопасности. Санкт-Петербург: Типография В. В. Пратц, 1874, c. 1.
34Там же, c. 3.
35Лешков В. Н. Критика. Полицейское право, г. Андреевского, профессора Санкт-Петербургского университета, т. I. Полиция безопасности, 1871 г. Полиция благосостояния, 1873 г. Москва: Типография Императорского университета, 1873, c. 3.
36N. Bunge izmanto jēdzienus „благосостояние (законы благоустройства)” un „безопасность (законы благочиния)”. См. Лешков В. Н. Полицейское право. Часть 1. Благоустройство. Выпуск 1, 2 и 3 курса, читанного в Университете св. Владимира профессором Н. Х. Бунге. Киев. 1869 г. Рецензия. Москва: Типография Императорского университета, 1871, с. 2.
37I. Tarasovs, atsaucoties uz policijas tiesību vācisko izcelsmi, izmanto jēdzienus „полиция безопасности (Sicherheitspolizei)” un „полиция благосостояния или благоустройства (Wohlfartspolizei)”. См. Тарасов И. Т. Очерк науки полицейского права. Москва: Типография С. П. Яковлева, 1897, c. 3.
38Белявский Н. Н. Полицейское право. Юрьев: Типография К. Маттисена, 1904, c. 10 – 11.
39Палибин М. К. Повторительный курс полицейского права. Санкт-Петербург: Издание Юридического Книжного Магазина Н. К. Мартынова, 1900, c. 1 – 2.
40Лешков В. Н. Полицейское право. Часть 1. Благоустройство. Выпуск 1, 2 и 3 курса, читанного в Университете св. Владимира профессором Н. Х. Бунге. Киев. 1869 г. Рецензия. Москва: Типография Императорского университета, 1871, с. 2.
41Лешков В. Н. Критика. Полицейское право, г. Андреевского, профессора Санкт-Петербургского университета, т. I. Полиция безопасности, 1871 г. Полиция благосостояния, 1873 г. Москва: Типография Императорского университета, 1873, c. 4.
42Белявский Н.Н. Полицейское право (административное право). Петроград: Екатерингофское печатное дело, 1915, с. 18.
43Гумбольдт В. О границах деятельности государства. В кн.: Гайм Р. Вильгельм фон Гумбольт. Описание его жизни и характеристика. Москва: Издание К. Т. Солдатенкова, 1898, с. 92.
44Там же, c. 91.
45Latvijas Republikas Satversmes VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības: Latvijas Republikas likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, Nr.43.
46Бельский К. С. Полицейское право. Москва: Дело и Сервис, 2004, с. 256.
47Там же, c. 267 – 280.
48Андреевский И. Е. Полицейское право. Том 1. Полиция безопасности. Санкт-Петербург: Типография В. В. Пратц, 1874, c. 215.
49Nacionālās drošības koncepcija. Informatīvā daļa. Latvijas Vēstnesis, 2011, 22. marts, Nr.45.
50Моль Р. Энциклопедия государственных наук. Санкт-Петербург, Москва: Издание М. О. Вольфа, 1868, с. 214.
51Valsts policijas nolikums: Ministru kabineta 2005. gada 18. janvāra noteikumi Nr.46. Latvijas Vēstnesis, 2005, 21.janvāris, Nr.12.
52Даль В. И. Толковый словарь живого великорусского языка. Часть третья. Москва: Типография Лазаревского института восточных языков, 1865, с. 238.
53Белявский Н. Н. Полицейское право. Юрьев: Типография К. Маттисена, 1904, c. 17.
54О преобразовании полиции в Прибалтийских губерниях: Закон Российской Империи. Полное собрание законов Российской Империи. Собрание третье. Том VIII, 1888, c. 343 – 347.
55Там же, c. 345.
56Общее Губернское Учреждение: Закон Российской Империи. Свод Законов Российской Империи. Том 2. Часть 1. Санкт-Петербург: Типография Второго отделения Собственной Его Императорского Величества Канцелярии, 1857.
57Там же, c. 504 – 505.
58Справочная книга для чинов полиции на 1900 год. Сост. Букуновокий А. Москва: Губернская типография, 1900, с. 197 и 201.
59Коркунов Н. М. Лекции по общей теории права. Санкт-Петербург: Издательство Н. К. Мартынова, 1894, с. 239.
60Моль Р. Энциклопедия государственных наук. Санкт-Петербург, Москва: Издание М. О. Вольфа, 1868, с. 216.
61Гессен В. М. Лекции по полицейскому праву. Санкт-Петербург: Север, 1908, с. 13.
62Бельский К. С. Полицейское право. Москва: Дело и Сервис, 2004, с. 35 и 618.
63Там же, c. 125.
64Моль Р. Наука полиции по началам юридического государства. Санкт-Петербург: Печатня В. И. Головина, 1871, с. 7-15.
65Zimmermann G. Wesen, Geschichte, Literatur, characteristische Tatigkeit und Organisation der modernen Polizei. Ein Leitfaden fur Polizisten und Juristen. Hannover: Rumpler, 1852, S. 251.
66Беккариа Ч. О преступлениях и наказаниях. Москва: Стелс, 1995, с. 230.
67Андреевский И. Е. Полицейское право. Том 1. Полиция безопасности. Санкт-Петербург: Типография В. В. Пратц, 1874. с. 216 – 217.
68Там же, c. 220.
69Там же, c. 216.
70Гуляев П. Н. Права и обязанности градской и земской полиций и всех вообще жителей Российского государства по их состояниям. Ч. 1. О полиции. Москва: Университетская типография, 1824, c. 4.
71Там же, c. 186.
72Справочная книга для чинов полиции на 1900 год. Сост. Букуновокий А. Москва: Губернская типография, 1900, с. 204.
73Белявский Н. Н. Полицейское право. Юрьев: Типография К. Маттисена, 1904, c. 17.
74Бельский К. С. Полицейское право. Москва: Дело и Сервис, 2004, с. 35.
75Там же.
76Там же, с. 386, 390 и 391.
77Чичерин Б. Н. Курс государственной науки. Том 1. Общее государственное право. Москва: Типография товарищества И. Н. Кушнерев и Ко, 1894, с. 456.
78Тарасов И. Т. Очерк науки полицейского права. Москва: Типография С. П. Яковлева, 1897, c. 133 – 401.
79Палибин М. К. Повторительный курс полицейского права. Санкт-Петербург: Издание Юридического Книжного Магазина Н. К. Мартынова, 1900, c. 27 – 29, 119 – 252.
80Шеймин П. Н. Учебник права внутреннего управления (Полицейского права). Общая часть. Санкт-Петербург: Типография H. A. Лебедева, 1891, c. 13 – 14.
81Белявский Н. Н. Полицейское право. Юрьев: Типография К. Маттисена, 1904, c. 70 – 107.
82Там же, c. 157 – 162.
83Бельский К. С. Полицейское право. Москва: Дело и Сервис, 2004, с. 44.
© Ēriks Treļs, 2011 - 2020