Laika posmā no 2014.gada 6.marta līdz šim brīdim Valsts policijas koledžā tiek īstenota profesionālās pilnveides izglītības programma „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā”, kuru apstiprināja Valsts policijas koledžas priekšnieks un atbalstīja Valsts policijas priekšnieks.¹ Šā raksta autors minēto programmu ir izstrādājis un īstenojis Valsts policijas struktūrvienībās.

Nedaudz vairāk nekā gada laikā (no 2014.gada 6.marta līdz 2015.gada 17.martam) šīs programmas ietvaros tika apmācīti 120 Valsts policijas darbinieki, kas ir apmēram 1,7% no visām Valsts policijas amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm:² 2014.gada 6.martā un 27.novembrī tika apmācīti 27 Rīgas reģiona pārvaldes darbinieki, 2014.gada 12.marta Rēzeknē un 29.augustā Daugavpilī tika apmācīti 27 Latgales reģiona pārvaldes darbinieki, 2014.gada 30.septembrī Jelgavā tika apmācīti 35 Zemgales reģiona pārvaldes darbinieki un 2015.gada 17.martā Liepājā tika apmācīts 31 Kurzemes reģiona pārvaldes darbinieks. Pirmā nodarbība profesionālās pilnveides izglītības programmas „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā” ietvaros Vidzemes reģiona pārvaldes darbiniekiem tika īstenota ārpus anketēšanas perioda – 2015.gada 2.jūnijā.

2014.gada 10.oktobrī Valsts policijas koledžas Policijas tiesību katedras sēdē tika akceptēts pētījums „Valsts policijas darbinieku tolerances līmenis un spēja strādāt daudznacionālajā sabiedrībā”.³ Pētījuma mērķis: pamatot nepieciešamību pēc Valsts policijas koledžas profesionālās pilnveides izglītības programmas „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā” turpmākās īstenošanas. Mērķa sasniegšanai ir izvirzīts uzdevums noskaidrot kāds ir Valsts policijas darbinieku tolerances līmenis un cik lielā mērā viņi spēj nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi pret valsts iedzīvotājiem, veicot dienesta pienākumus daudznacionālā sabiedrībā un noskaidrot, kā Valsts policijas koledžas profesionālās pilnveides izglītības programma „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā”, dod iespēju gūt zināšanas par policijas preventīvo darbību ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, imigrantiem, bēgļiem, ekonomiskiem migrantiem un valstī dzīvojošiem ārvalstniekiem, attīstīt prasmes un iemaņas likumpārkāpumu (naida noziegumu) novēršanā.

Pētījumam autors izvēlējās sekojošās metodes: socioloģisko metodi, kas ietver papildu metodes – anketēšana, statistiskā analīze un saņemtās informācijas matemātiskā apkopojums, vēsturisko un salīdzināšanas metodi – iegūtā informācija tiek salīdzināta ar līdzīgu aptauju, kas tika veikta pirms četriem gadiem – 2011.gadā,⁴ un tas dod iespēju noskaidrot pētāmā procesa attīstības tendences.

Pētījuma apraksts: Pētījuma dati iegūti, aptaujājot tās Valsts policijas amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kurām tika veikta apmācība Valsts policijas koledžas profesionālās pilnveides izglītības programmas „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā” ietvaros. Aptaujas laikā iegūtie dati tika apstrādāti izmantojot modernās tehnoloģijas.

Kopējais izlases apjoms ir 120 respondenti (sievietes un vīrieši, vecums 18 - 50 gadi), kas veido apmēram 1,7% no visām Valsts policijas amatpersonām; 6,7% no visiem respondentiem izdienas laiks bija līdz 1 gadam, 6,7% - no 1 līdz 3 gadiem, 22,5% - no 4 līdz 10 gadiem, 40,0% - no 11 līdz 20 gadiem, 21,7% - virs 20 gadiem.

Aptaujas metodes: personiskā anketēšana Valsts policijas darbinieku apmācības vietās.

Aptaujas laiks: 2014.gada 6.marta – 2015.gada 17.marts.

Pētījuma hipotēze: Valsts policijas koledžas profesionālās pilnveides izglītības programma „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā” pozitīvi ietekmē Valsts policijas amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm tolerances līmeni un spēju strādāt daudznacionālajā sabiedrībā.

Rakstā tiek prezentēti veiktā pētījuma rezultāti.

Cilvēktiesības Latvijā aizsargātas ar likumu. Sākot ar Latvijas Republikas Satversmes,⁵ līdz normatīvajiem aktiem, kas reglamentē policijas darbību valstī; likums „Par policiju”,⁶ Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likums⁷ un Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm disciplināratbildības likums;⁸ normatīvais regulējums nosaka nepieciešamību policijas darbiniekiem ievērot cilvēktiesības un īstenot pasākumus šo tiesību aizsardzībai. Policijas darbības tiesisko pamatu veido arī starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā,⁹ Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā¹⁰ un vairāki citi tiesību akti, kurus Latvija ir ratificējusi.

Atbildot uz aptaujas pirmo jautājumu: „Jūsuprāt, cik lielā mērā pašlaik tiek respektētas cilvēktiesības Latvijā?” – lielākā policijas darbinieku daļa (46,7%), galvenokārt strādājošie Rīgas reģionā (51,9%) uzskata, ka cilvēktiesības Latvijā „zināmā mērā tiek ievērotas”, bet katrs ceturtais respondents (25,8%) uzskata, ka cilvēktiesības Latvijā „tiek ievērotas daļēji”. 22,5% respondentu uzskata, ka cilvēktiesības Latvijā „lielā mērā tiek ievērotas”. Šādus uzskatu atbalsta arī Rīgas (25,9%) un Kurzemes (25,8%) reģionā strādājošie.

Jākonstatē, ka salīdzinājumā ar 2011.gadā veiktās aptaujas datiem, policijas darbinieku skatījumā situācija cilvēktiesību jomā ir uzlabojusies.¹¹ Toreiz lielākā daļa (46,8%) policijas darbinieku uzskatīja, ka cilvēktiesības Latvijā „tiek ievērotas daļēji”. Aptauju dati liecina, ka ir pieaudzis to cilvēku skaits, kuri uzskata, ka cilvēktiesības Latvijā „lielā mērā tiek ievērotas”. 2011.gadā tādu bija tikai 11,0%, šīs aptaujas periodā jau 22,5%. Samazinājās to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka cilvēktiesības Latvijā „nemaz netiek ievērotas”. 2011.gadā tādu bija 7,5%, šīs aptaujas periodā tikai 1,7%.

Aptauju dati liecina arī, ka atkarībā no izdienas pieauga policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka cilvēktiesības Latvijā tiek ievērotas. Aptaujātie, kuru izdienas laiks ir vairāk nekā 11 gadi neatbalsta uzskatus, ka cilvēktiesības Latvijā „nemaz netiek ievērotas”. Minētiem uzskatiem ir arī pozitīvā tendence, jo 2011.gadā 5,2% šīs kategorijas respondentu uzskatīja, ka cilvēktiesības Latvijā „nemaz netiek ievērotas”.¹²

Vienlīdzīgas tiesības visiem iedzīvotājiem ir sabiedrības pamatvērtība demokrātiskā valstī. Tāpēc būtiskā tiesību iezīme šādā valstī – cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā un cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas, kas reglamentēta arī Latvijas Republikas Satversmes 91.pantā.¹³

2005.gada 26.maijā Latvija ratificēja Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību.¹⁴ Konvencijas 1.pants nosaka, ka „nacionālo minoritāšu un tām piederošo personu tiesību un brīvību aizsardzība ir neatņemama starptautiskās cilvēka tiesību aizsardzības daļa.”¹⁵

Analizējot policijas darbinieku atbildes uz jautājumu: „Jūsuprāt, cik lielā mērā pašlaik tiek respektētas nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā?”, var konstatēt, ka puse (50,0%) no aptaujātiem policijas darbiniekiem, galvenokārt Kurzemes reģionā strādājošie (64,5%), uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā „zināmā mērā tiek ievērotas” (64,5% Kurzemes reģionā, 51,9% Rīgas reģionā, 45,7% Zemgales reģionā un 37,0% Latgales reģionā); 15,0% atbild, ka šīs tiesības Latvijā „lielā mērā tiek ievērotas” (25,9% Rīgas un Latgales reģionā, 9,7% Kurzemes reģionā un 2,9% Zemgales reģionā); 29,2% uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības „tiek ievērotas daļēji” (37,1% Zemgales reģionā, 33,3% Latgales reģionā, 25,8% Kurzemes reģionā un 18,5% Rīgas reģionā); bet 1,7% uzskata, ka „nemaz netiek ievērotas” (3,7% Rīgas reģionā, 2,9% Zemgales reģionā, Latgales un Kurzemes reģionā 0%).

Salīdzinot iegūtos rezultātus ar aptaujas rezultātiem, kas iegūti pirms četriem gadiem, jākonstatē, ka pieaudzis to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā „lielā mērā tiek ievērotas”, no 11,0% līdz 15,0%.¹⁶ Pieaudzis arī to darbinieku skaits, kuri uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības „zināmā mērā tiek ievērotas”, no 34,7% līdz 50,0%, un ir samazinājies to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka šīs tiesības Latvijā „nemaz netiek ievērotas”, no 9,2% līdz 1,7%.

Policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā tiek ievērotas pieaudzis atkarībā no izdienas tiesībsargājošās iestādēs: 6,3% respondentu, kuru izdienas laiks ir līdz 3 gadi, 7,4% izdienas laiks 4 – 10 gadi, 10,4% izdienas laiks 11 – 20 gadi un 38,5% izdienas laiks vairāk nekā 20 gadi uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā „lielā mērā tiek ievērotas”. Savukārt 6,3% respondentu, kuriem izdienas laiks līdz 3 gadi un 3,7% izdienas laiks 4 – 10 gadi uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā „nemaz netiek ievērotas”. Aptaujāto skaitam ar pozitīviem uzskatiem ir tendence pieaugt, 2011.gadā 10,4% respondentu, kuriem izdienas laiks ir vairāk nekā 11 gadi uzskatīja, ka nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā „nemaz netiek ievērotas”.¹⁷

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 114.pantu: “Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību.”¹⁸Arī Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 5.panta pirmajā daļā teikts, ka „puses apņemas veicināt tādu apstākļu radīšanu personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuri saglabātu un attīstītu to kultūru, sargātu to identitātes būtiskos elementus, tas ir, to reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu”¹⁹.

Atbildot uz jautājumu: „Kā Jūs novērtētu nacionālo minoritāšu iespējas attīstīt savu kultūru Latvijā?” – 29,2% policijas darbinieki novērtēja – „labas”, 51,7% „apmierinošas”, 10,8% „sliktas”. Aptaujas dati liecina, ka pieaudzis to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka nacionālo minoritāšu pārstāvjiem ir „labas” (no 21,4% līdz 29,2%) un „apmierinošas” (no 47,4% līdz 51,7%) iespējas attīstīt savu kultūru Latvijā, un samazinājās to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka iespējas attīstīt savu kultūru Latvijā ir „sliktas” (no 23,7% 2011.gadā līdz 10,8% aptaujas periodā).²⁰

Var secināt, ka tāpat kā 2011.gadā, atkarībā no izdienas pieaudzis policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka nacionālajām minoritātēm ir iespējams saglabāt savu kultūru: 25,0% respondentu (izdiena līdz 3 gadi) uzskata, ka nacionālo minoritāšu pārstāvjiem ir „sliktas” iespējas saglabāt savu kultūru (policijas darbinieki, kuriem izdienas laiks vairāk nekā 20 gadi šādus uzskatus neatbalsta – 0%) un 30,8% (izdienas laiks vairāk nekā 20 gadi) uzskata, ka iespējas ir „labas” (tādu pašu atbildi sniedza 18,8% respondentu, kuriem izdienas laiks ir līdz 3 gadiem). Arī šie statistiskie dati, salīdzinājumā ar 2011.gadā iegūto informāciju, liecina, ka policijas darbinieki uzskata, ka uzlabojās nacionālo minoritāšu iespējas attīstīt savu kultūru Latvijā.

Etniskās attiecības plašā nozīmē ir tautu mijiedarbību vairākās jomās (ekonomikā, politikā, kultūrā u.c.), bet šaurā nozīmē ir atšķirīgu tautību cilvēku personiskās neformālās attiecības, kas arī notiek dažādās komunikācijas jomās – darbā, ģimenē, ar kaimiņiem, ar draugiem vai arī cita veida neformālās attiecības.²¹ Attiecībās starp majoritāti un minoritātēm (tāpat kā starp dažādām sociālajām grupām), atšķirībā no parastām personiskām attiecībām, indivīda piederība konkrētai grupai ir stingri noteikta.²²

Uz jautājumu: „Kā Jūs novērtētu etniskās attiecības Latvijā?” policijas darbinieki sniedza šādas atbildes: policijas darbinieku lielākā daļa (67,5%) etniskās attiecības Latvijā vērtē kā „apmierinošas” (74,2% Kurzemes reģionā, 71,4% Zemgales reģionā, 63,0% Latgales reģionā un 59,3% Rīgas reģionā), 14,2% – „labas” (pa 22,2% Rīgas un Latgales reģionā, 12,9% Kurzemes reģionā un 2,9% Zemgales reģionā) un 12,5% – „sliktas” (14,8% Latgales reģionā, 12,9% Kurzemes reģionā, 11,4% Zemgales reģionā un 11,1% Rīgas reģionā).

Salīdzinot aptaujas datus ar 2011.gadā veiktā pētījuma rezultātiem jākonstatē, ka pieaudzis to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka etniskās attiecības Latvijā ir „labas” (no 8,1% līdz 14,2%) un „apmierinošas” (no 65,9% līdz 67,5% ), taču ir samazinājies policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka etniskās attiecības Latvijā ir „sliktas” (no 23,1% 2011.gadā līdz 12,5% aptaujas periodā).²³

Jāsecina, ka tāpat kā 2011.gadā, darbinieki, kuriem ir ilgāks izdienas laiks, etniskajām attiecībām Latvijas dod augstāko vērtējumu nekā policijas darbinieki, kuriem izdienas laiks ir īsāks: 20,8% (izdienas laiks 11 – 20 gadi) un 15,4% (izdienas laiks vairāk nekā 20 gadi) uzskata, ka etniskās attiecības Latvijā ir „labas”. Salīdzinot ar 2011.gadā veiktās aptaujas rezultātiem, šo grupu dalībnieki bija noskaņoti kritiski, un šīs attiecības par labām uzskatīja tikai 11,7% aptaujāto. Samazinājās policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka tās ir „sliktas”: respondenti (izdienas laiks līdz 3 gadi) – no 28,1% 2011.gadā līdz 12,5% aptaujas periodā un respondenti (izdienas laiks 4 – 10 gadi) – no 26,6% 2011.gadā līdz 18,5% aptaujas periodā; 2011.gadā šīs attiecības tāpat novērtēja 18,2% aptaujāto (izdienas laiks vairāk nekā 11 gadi), bet aptaujas periodā šīs attiecības vērtē – „sliktas” 10,4% (izdienas laiks 11 – 20 gadi) un 15,4% (izdienas laiks vairāk nekā 20 gadi).

Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību Preambulā teikts, ka „tolerances un dialoga atmosfēras radīšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu, ka kultūru dažādība būtu nevis šķelšanās faktors, bet gan katras sabiedrības bagātināšanās avots”²⁴. Mūsdienās pasaules attīstītākajās valstīs ir izveidojusies multikulturālā sabiedrība. Vienas vai divkopienu sabiedrību nepārkāpjot starptautiskās cilvēktiesību normas nav iespējams izveidot. Tādēļ atbildot uz nākošo jautājumu: „Kurš no šiem apgalvojumiem visvairāk atbilst Jūsu uzskatiem?”, respondentiem bija jāizprot, ka piedāvātās atbildes – „Jāpanāk, lai Latvijā būtu vienas kopienas sabiedrība” un „Latvijā var būt arī divkopienu sabiedrība” – ir provokatīvas un, atbilde var būt tikai: „Latvijai jābūt sabiedrībai, kas atvērta kultūru daudzveidībai”. Aptaujātiem bija dota iespēja uz šo jautājumu sniegt arī atbildes – „Nezinu” un „Nav atbildes”.

Policijas darbinieku lielākā daļa (60,8%) uzskata, ka „Latvijai jābūt sabiedrībai, kas atvērta kultūru daudzveidībai” (66,7% Latgales reģionā, 64,5% Kurzemes reģionā, 57,1% Zemgales reģionā un 55,6% Rīgas reģionā), tomēr liela daļa (22,5%) policijas darbinieku uzskata, ka „jāpanāk, lai Latvijā būtu vienas kopienas sabiedrība” un, ka: „Latvijā var būt arī divkopienu sabiedrība” (7,5%).

Salīdzinājumā ar 2011.gadā veiktās aptaujas rezultātiem, policijas darbinieku uzskati par minoritāšu kopienu izveidošanu Latvijā nav mainījušies.²⁵ Toreiz līdzīgais policijas darbinieku skaits, 64,5% (aptaujas periodā 60,8%) uzskatīja, ka „Latvijai jābūt sabiedrībai, kas atvērta kultūru daudzveidībai”, bet liela daļa (22,5%, tikpat – 22,5% aptaujas periodā) uzskatīja, ka „jāpanāk, lai Latvijā būtu vienas kopienas sabiedrība” un 8,7% (7,5% aptaujas periodā), ka: „Latvijā var būt arī divkopienu sabiedrība”.

Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību iepriekšminētā 5.panta pirmajā daļā teikts: „puses apņemas veicināt tādu apstākļu radīšanu personām, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, kuri saglabātu un attīstītu to kultūru, sargātu to identitātes būtiskos elementus, tas ir, to reliģiju, valodu, tradīcijas un kultūras mantojumu”²⁶.

Sniedzot atbildi uz jautājumu: „Kurš no šiem apgalvojumiem visvairāk atbilst Jūsu uzskatiem?”, respondenti pauž uzskatus, kas ir pretrunā ar Vispārējās konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību – „sabiedrībai labāk, ja pieņem sabiedrības vairākuma tradīcijas”. Tikai atbilde: „sabiedrībai labāk, ja imigranti saglabā savas tradīcijas” nav pretrunā ar konvenciju. Pretrunas atbildēs uz šo jautājumu ne vienmēr nozīmē, ka vairākuma tradīciju pārņemšana vienlaikus ir arī sava etnosa tradīciju zaudēšana. Respektīvi, vienlaikus var gan pārņemt vairākuma tradīcijas, gan saglabāt savējās.

Policijas darbinieku lielākā daļa (55,8%) uzskata, ka „sabiedrībai labāk, ja pieņem sabiedrības vairākuma tradīcijas” (74,1% Rīgas reģionā, 51,9% Latgales reģionā, 51,4% Zemgales reģionā un 48,4% Kurzemes reģionā). Savukārt 29,2% respondentu sniedza atbildi, ka „sabiedrībai labāk, ja imigranti saglabā savas tradīcijas” (38,7% Kurzemes reģionā, 31,4% Zemgales reģionā, 29,6% Latgales reģionā un 14,8% Rīgas reģionā).

Aptaujā, kas tika veikta pirms četriem gadiem, respondentu atbildes dalījās (43,9% katrā).²⁷ Salīdzinot aptauju rezultātus, jākonstatē, ka pēc izdienas laika dalītās grupās pieaudzis to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka „sabiedrībai labāk, ja pieņem sabiedrības vairākuma tradīcijas”.

Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 2.panta,²⁸ Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību 4.panta,²⁹ Latvijas Republikas Satversmes 91.panta³⁰ un vairāku citu starptautisko dokumentu izpratnē sociālo, reliģisko, etnisko un rases grupu pārstāvju tiesību ierobežošana un diskriminācija ir cilvēktiesību pārkāpums. Taču atšķirīga attieksme pret personām no dažādām sociālām, reliģiskām, etniskām un rases grupām, neliecina par viņu tiesību aizskārumu, bet ir esošo problēmu identifikācijas indikators.

Atbildot uz jautājumu: „Ar kuriem cilvēkiem Jūs nevēlētos dzīvot kaimiņos?”, respondentiem tika dota iespēja atzīmēt vairākus variantus. Iespējams, ka respondentu profesionālā pieredze bija iemesls, ka pirmās trīs vietās atradās narkomāni (81,7%), dzērāji (72,5%) un emocionāli nestabilie cilvēki (68,3%, šādi grupas tika nosauktas „Eiropas Vērtību pētījumā”,³¹ kuru 1999.gadā Latvijas teritorijā veica Baltijas Sociālo zinātņu institūts).

Lielākais respondentu skaits, kuriem ir nepatika pret narkomāniem (88,9%), emocionāli nestabiliem cilvēkiem (85,2%), romiem (59,3%) un musulmaņiem (29,6%) ir Rīgas reģiona pārvaldē, pret alkoholiķiem (77,4%) Kurzemes reģionā un pret homoseksuāļiem (51,9%) Latgales reģionā. Respondenti, kuru izdienas laiks ir 4 – 10 gadi visās grupās negatīvāk vērtēja narkomānus (88,9%). Savukārt homoseksuāļus (50,0%) negatīvāk vērtēja policijas darbinieki (izdienas laiks 11 – 20 gadi). Ar alkoholiķiem (80,8%), emocionāli nestabiliem cilvēkiem (80,8%), romiem (65,4%) un musulmaņiem (38,5%) nevēlētos dzīvot kaimiņos policijas darbinieki, kuru izdienas laiks pārsniedz 20 gadus.

Salīdzinājumā ar 2011.gadā veiktās aptaujas rezultātiem policijas darbinieku negatīvā attieksme pret dažādām sociālām, reliģiskām, etniskām un rases grupām ir samazinājusies: pret narkomāniem no 88,4% 2011.gadā līdz 81,7% aptaujas periodā, pret alkoholiķiem no 80,3% līdz 72,5%, pret emocionāli nestabiliem cilvēkiem no 68,8% līdz 68,3%, pret romiem (čigāniem) no 64,2% līdz 48,3%, pret homoseksuāļiem no 45,1% līdz 41,7% un pret musulmaņiem no 31,8% līdz 22,5%.³²

Turpinot iepriekšējās nodaļas tēmu par tolerances līmeņa izpēti, respondentiem lūdza atbildēt uz jautājumu, ar kādas nacionalitātes (rases) pārstāvjiem viņi gribētu komunicēt, atrunājot, ka šis attiecības varētu būt tuva radniecība vai laulība. Arī šeit respondentiem tika dota iespēja atzīmēt vairākus variantus.

Aptaujas dati liecina, ka starp latviski un krieviski runājošām kopienām Latvija Republikā ir augsts savstarpējās tolerances līmenis. Respondenti labprāt kontaktētos, pat līdz tuvai radniecībai, laulībām ar kaimiņvalstu pārstāvjiem: ar krieviem – 70,0% (Latgales reģionā – 77,8%), ar lietuviešiem – 50,0% (Rīgas reģionā – 63,0%), ar skandināviem – 45,0% (Rīgas reģionā – 59,3%) un ar igauņiem – 41,7% (Rīgas reģionā – 59,3%). Tomēr neiecietība ir problēma, kas aktuāla Latvijas sabiedrībai, jo var skart ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Problēmas eksistenci apliecina salīdzinoši neliela vēlme kontaktēties ar kaukāziešiem – 16,7%, ķīniešiem – 15,0%, kurdiem – 12,5% un romiem (čigāniem) – 10,0%, it īpaši Latgales reģionā: kaukāzieši un kurdi pa 7,4% katrā grupā, ķīnieši – 3,7% un romi (čigāni) – 0%. Salīdzinot iegūtos datus ar 2011.gadā veiktās aptaujas rezultātiem, jākonstatē, ka ir pieaudzis uzticības līmenis ebrejiem no 17,3% līdz 28,3%, tumšādainiem (šādi aptaujā „Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”,³³ tika nosaukti cilvēki, kuri nav Eiropeīdā rases pārstāvji), no 16,2% līdz 20,8%, kaukāziešiem no 13,9% līdz 16,7%, ķīniešiem no 13,9% līdz 15,0%, kurdiem no 8,1% līdz 12,5%, romiem (čigāniem) no 5,8% līdz 10,0%.³⁴

Saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmes 106.pantu: “Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.”³⁵

Savukārt Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23.pants nosaka, ka “katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darba izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un uz aizsardzību pret bezdarbu”, kā arī, ka „katram cilvēkam, bez jebkādas diskriminācijas, ir tiesības uz vienādu atlīdzību par līdzvērtīgu darbu”.³⁶

Taču attieksme pret viesstrādniekiem Latvijā un citās Eiropas valstīs nav skaidri formulēta. Atbildot uz jautājumiem: „Ko Jūs domājat par cilvēkiem, kas ierodas šeit no mazāk attīstītām valstīm meklēt darbu? Kā, Jūsuprāt, valdībai vajadzētu rīkoties?”, viena trešdaļa Valsts policijas darbinieku izvēlējušies atbildi: „kamēr brīvas darbavietas” (32,5%) un vēl viena trešdaļa: „jānosaka stingri ierobežojumi cilvēku skaitam” (31,7%). Negatīvu attieksmi pret viesstrādniekiem Latvijā izteica 5,0% respondentu (Kurzemes reģionā 9,7%).

Salīdzinājumā ar 2011.gadā veiktās aptaujas rezultātiem, ir pieaudzis respondentu skaits, kuri uzskata, ka valstī „jāļauj ierasties ikvienam” (no 16,8% līdz 20,0%) un: „kamēr brīvas darbavietas” (no 24,8% līdz 32,5%). No 38,7% līdz 31,7% samazinājies respondentu skaits, kuri norāda, ka „jānosaka stingri ierobežojumi cilvēku skaitam”, un no 11,0% līdz 5,0%, kuri uzskata, ka „jāaizliedz ierasties”.³⁷

Latvijas Republikas Satversmes 97.pants nosaka: “Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.”³⁸ Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 2.pantā arī ir reglamentētas tiesības brīvi pārvietoties.³⁹ Arī “Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas” 13.panta pirmajā daļā teikts, ka „katram cilvēkam ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties sev dzīvesvietu jebkurā valstī.”⁴⁰ Tas nozīmē, ka tiesību akti visos līmeņos aizsargā ikviena cilvēka tiesības brīvi pārvietoties, nepieļaujot situāciju, kad kādam cilvēkam būs liegts iebraukt valstī atsaucoties uz viņa piederību pie kādas nacionalitātes vai rases.

Atbildot uz jautājumu, kādas tautības vai rases pārstāvjiem aizliegts iebraukt valstī, respondentiem tika dota iespēja atzīmēt vairākus variantus. Policijas darbinieki šīs nacionalitātes (rases) sadalīja šādi: romus (čigānus) – 33,3%, kurdus – 26,7%, ķīniešus – 26,7%, kaukāziešus – 22,5%, tumšādainos – 16,7%, ebrejus – 10,0%, amerikāņus – 10,0%, krievus – 6,7%, lietuviešus – 4,2%, skandināvus – 4,2%, igauņus – 3,3%, vāciešus – 3,3%. Salīdzinot Latvijas reģionos strādājošo policijas darbinieku attieksmi pret minētājām grupām, jākonstatē, ka negatīvākā attieksme ir pret romiem (44,4%), ķīniešiem (40,7%), kaukāziešiem (33,3%), tumšādainiem (29,6%) un amerikāņiem (22,2%) ir sastopama Latgales reģionā, pret kurdiem (40,0%) un ebrejiem (17,1%) – Zemgales reģionā, bet pret krieviem (11,1%) – Rīgas reģiona pārvaldē.

Salīdzinājumā ar 2011.gadā veiktās aptaujas rezultātiem, ir samazinājusies negatīvā attieksme pret romiem (no 52,6% 2011.gadā līdz 33,3% atskaites periodā), kurdiem (no 35,3% līdz 26,7%), kaukāziešiem (no 27,2% līdz 22,5%), tumšādainiem (no 22,0% līdz 16,7%) un ebrejiem (no 13,3% līdz 10,0%), bet pieaugusi pret ķīniešiem (no 22,5% 2011.gadā līdz 26,7% atskaites periodā), amerikāņiem (no 8,1% līdz 10,0%), krieviem (no 4,1% līdz 6,7%), lietuviešiem (no 2,3% līdz 4,2%), skandināviem (no 1,7% līdz 4,2%), igauņiem (no 1,7% līdz 3,3%) un vāciešiem (no 1,2% līdz 3,3%).⁴¹

Apkopojot pētījuma rezultātus, autors secina, ka salīdzinājumā ar 2011.gadā veiktās aptaujas datiem, policijas darbinieku attieksme pret dažādām sociālām, reliģiskām, etniskām un rases grupām ir kļuvusi pozitīvāka. Policijas darbinieku skatījumā Latvijā ir uzlabojusies situācija cilvēktiesību jomā. Pieaudzis to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka nacionālo minoritāšu tiesības Latvijā „lielā mērā tiek ievērotas” un, ka nacionālo minoritāšu pārstāvjiem ir „labas” iespējas saglabāt savu kultūru. Pieaudzis arī to policijas darbinieku skaits, kuri uzskata, ka etniskās attiecības Latvijā ir „labas”, par ko liecina augsts savstarpējās tolerances līmenis starp latviski un krieviski runājošām kopienām.

Kaut arī pētījumā tika izmantotas modernās tehnoloģijas, autors tomēr deva priekšroku personiskai anketēšanai Valsts policijas darbinieku apmācības vietās, kas ļāva iegūt kvantitatīvu un kvalitatīvu rezultātu, t.i. noskaidrot aptaujājamo viedokli par pētījumā apskatāmiem procesiem.

Aptaujas dati liecina, ka Valsts policijas koledžas profesionālās pilnveides izglītības programma „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā” paplašina klausītāju (gan pieredzējušo, gan jaunpieņemto darbinieku) zināšanas un nostiprina iemaņas darbā ar daudznacionālu sabiedrību, dod iespēju gūt zināšanas par policijas preventīvo darbību ar nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, imigrantiem, bēgļiem, ekonomiskiem migrantiem un valstī dzīvojošiem ārvalstniekiem vērsto likumpārkāpumu (naida noziegumu) novēršanā. Tas nozīmē, ka pētījuma hipotēze ir apstiprinājusies: Valsts policijas koledžas profesionālās pilnveides izglītības programma „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā” ir nepieciešama Valsts policijas amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, lai paaugstinātu viņu tolerances līmeni un uzlabotu spējas strādāt daudznacionālajā sabiedrībā. Pētījuma rezultāti pierāda nepieciešamību turpināt īstenot Valsts policijas koledžas profesionālās pilnveides izglītības programmu „Policijas darbs daudznacionālajā sabiedrībā”.