Ēriks Treļs
M. jur.
Latvijas Universitātes doktorants
Anotācija
Nacionālo minoritāšu tiesību attīstībai, aizsardzībai un pilnveidei kā Latvijā, tā arī citās Eiropas Savienības valstīs ir ne tikai svarīga teorētiskā, bet arī praktiskā loma. Šīs jautājums ir īpaši aktuāls ekonomiskās krīzes apstākļos, kad pieaug tādas parādības, kā aizspriedumi, neiecietība, diskriminācija un rasistiska vardarbība [7].
Rakstā tiks pētīts jautājums par nacionālo minoritāšu jēdzienu un tā definīciju no tiesību zinātnes viedokļa; apkopti zinātniskie pētījumi nacionālo minoritāšu tiesību jomā, pievēršot īpašu uzmanību nacionālo minoritāšu tiesību jēdziena formulēšanas problēmai, kā arī piedāvāts šīs problēmas iespējamais risinājums.
AbstractOne of the goals of political development in Latvia is the achievement of state of rule of law, so a proper understanding of national minority rights is important not only at the theoretical, but also at the practical level.
In this research the essence of national minorities was analyzed; summarized scientific researches about the rights on national minorities, matter of the concept of national minorities’ rights and with problems of formulating it was analyzed; problems connected with rights of national minorities were pointed out and solution to those problems was provided.
Eiropas Padome 1995.gada 1.februārī pieņēma nozīmīgu nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzībai dokumentu - Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Neskatoties uz to, ka Konvencijā tika iekļautas vairākas svarīgas tiesību normas, tā diemžēl, nesniedza nacionālās minoritātes definīciju, un Eiropas Savienības valstīm, ratificējot šo Konvenciju, bija jāsniedz savas minoritātes definīcijas.
Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija bija vienīgā no 2004.gadā uzņemtajām valstīm, kas neratificēja Konvenciju. Konvencija tika ratificēta 2005.gada 26.maijā ar likumu “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”. Likums definēja terminu “nacionālās minoritātes”, kas saskaņā ar likuma 2.pantu, ir Latvijas pilsoņi, “kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu”.
Latvijas nevalstisko organizāciju pārstāvji uzskata šo definīciju, par „neskaidru un pretrunīgu” [5], kā arī norāda uz šī jautājuma būtisku praktisku nozīmi, ņemot vērā lielo nepilsoņu skaitu un naturalizācijas procesa tempa kritumu. Pilsonības prasības iekļaušana definīcijā ir diskriminējoša attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem, jo paredz izņēmumus attiecībā uz viņu tiesību īstenošanu. Definīcijā iekļautā atsauce uz ilgstošu saikni ar valsti arī sašaurina subjektu loku, jo nodala pirmskara pilsoņus un to pēctečus no tiem, kas ieguvuši pilsonību naturalizācijas ceļā. Kā pamatoti atzīmēja Latvijas Cilvēktiesību centra darbinieki, „nav skaidrs, cik ilgu laika posmu Latvijas gadījumā nozīmē “paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā” [5].
Kā atzīmē S. Zankovska – Odiņa „Līdz pat šim brīdim starptautisko tiesību eksperti, zinātnieki un politiķi nav spējuši vienoties par vienu vienotu un vispārēji akceptētu nacionālās minoritātes definīciju” [8].
Tomēr lielākajai daļai zinātnieku piedāvātām definīcijām ir vairākas kopīgas iezīmes, kas nosaka minoritātes definīcijas sastāvdaļas. Tās ir: pirmkārt, objektīvās pazīmes – skaitliskais lielums un ilglaicīga uzturēšanās attiecīgajā teritorijā, tās attiecās uz noteiktās grupas pārstāvju savstarpējām saiknēm, kas izriet no viņu nacionālās vai etniskās izcelsmes, kultūras, valodas un/vai reliģijas. Otrkārt, subjektīvās pazīmes jeb pašidentificēšanās, kas sastāv no divām daļām, tas ir, no indivīda apziņas, ka viņš pieder pie nacionālās minoritātes, un no tā, vai grupa pieņem konkrētu indivīdu kā savu locekli [1]. A. Smits precizē, ka etniskās grupas locekļu kopībai ir vairāki citi objektīvās piederības rādītāji - teritorija, valoda, ekonomika, reliģija un pat psiholoģija [6].
Vērtējot definīciju kopīgās objektīvās pazīmes, S. Zankovska - Odiņa, atzīmē, ka saskaņā ar vispārīgu pieeju, „nacionālajai minoritātei jābūt mazākai par pusi no valsts iedzīvotāju kopskaita” [8]. Tomēr šī raksta autors neatbalsta skaitliska kritērija izmantošanu kā objektīvo pazīmju būtisku sastāvdaļu. Un kā piemēru tam, ka skaitliski lielā nacionalitāte var būt apdraudēta, var pieminēt aparteīda politiku Dienvidāfrikas Republikā, kur laika posmā no 1948.gada līdz 1994.gadam bija veikta rasu segregācija, un melnādainais vairākums kļuva apdraudēts. Kā atzīmē Krievijas zinātnieks L. Karapetjans, pilnvērtīgi izmantot skaitlisko kritēriju, lai noteiktu piederību pie nacionālās minoritātes, nav iespējams arī federatīvā valstī [10].
Ņemot vēra augstākminēto, var secināt, ka skaitliskais kritērijs, lai noteiktu piederību pie nacionālās minoritātes, ir būtisks, tomēr tas nav noteicošs. Līdz ar to skaitlisko kritēriju var izmantot tikai kopumā ar citiem kritērijiem.
S. Zankovska - Odiņa norāda uz to, ka „svarīga ir arī noturīga saikne ar attiecīgo teritoriju (viena vai divas paaudzes)” [8]. V. Eglītis šajā ziņā atzīmē, ka pēc Otrā pasaules kara Eiropas valstīs ieceļojušie netiek uzskaitīti par nacionālo minoritāti [3]. Minoritāšu tiesību eksperts Ž. Dešenē uzskata, ka bēgļi, nepilsoņi, ekonomiskie migranti, sezonas strādnieki un neilgi valstī iebraukušie cittautieši ārvalstnieki nav pieskaitāmi minoritātēm, viņu tiesības reglamentē citi starptautiskie dokumenti [2]. Šo viedokli atbalsta G. Alfredsons: viņaprāt, emigranti, kuri atšķiras pēc etniskām, reliģiskām un lingvistiskām iezīmēm, kas labprātīgi iebrauca un apmetās valstī, tāpat kā strādnieki migranti, nevar pieprasīt tādu pašu aizsardzību, kā citas minoritātes. Neskatoties uz to, ka viņu ekonomiskais līmenis var būt ļoti smags, tomēr viņi bija izdarījuši savu brīvu izvēli, un līdz ar to viņiem jāpieņem kā pozitīvas, tā arī negatīvas savas izvēles sekas [9].
Latvijas apstākļos, kur sabiedrība joprojām sadalīta uz pilsoņiem un nepilsoņiem, definīcijā autors tomēr lietotu vārdu „iedzīvotāji”, nevis „pilsoņi”, jo jēdziens „iedzīvotāji” ir plašāks un ietver sevī gan pilsoņus, gan nepilsoņus. Tā, piemēram, A. Eides definīcija ietver ne tikai pilsoņus, bet arī nepilsoņus, atzīstot, ka minoritāšu aizsardzība var atšķirties atkarībā no ilgstošās saiknes ar valsti: minoritāte var būt jebkura personu grupa, kas pastāvīgi dzīvo valstī un veido mazāk par pusi no valsts iedzīvotāju skaita un kuras locekļiem ir kopējas etniskas, reliģiskas, lingvistiskas iezīmes, kas tos atšķir no pārējiem iedzīvotājiem [4].
Ņemot vērā un apkopojot augstākminēto, es piedāvāju sekojošu definīciju: Nacionālās minoritātes ir valsts iedzīvotāju grupa, kas pastāvīgi dzīvo valstī un atšķiras no pārējiem iedzīvotājiem ar etniskām, reliģiskām, lingvistiskām pazīmēm, kuras cenšas saglabāt un attīstīt. Parasti šī grupa ir skaitliski nelielā un nedominējošā stāvoklī.
Neatkarīgi no definīcijas, problēma joprojām pastāv. Kā atzīmē G.Alfredsons, ja grupa, kas mīt konkrētajā valstī, atbilst visiem definīcijas elementiem, valdības piekrišana vai nepiekrišana nacionālās minoritātes eksistences faktam nav būtiska. Grupu apzīmēšana ar citiem nosaukumiem, tādiem kā līdzās dzīvojošās tautības vai nācijas un pat ārvalstnieki, nav pietiekams iemesls, lai liegtu tām nacionālās minoritātes tiesības uz aizsardzību [1].
1. Alfredsons, G. Mazākumtiesības: starptautiskie standarti un uzraudzības procedūras. No: Mazākumtiesību rokasgrāmata. Cilvēktiesību Žurnāls. Nr.7/8, 1998, 11.-31.lpp.
2. Deschenes, J. Proposal Concerning a Definition of the Term “Minority”. New York: United Nations, 1985.
3. Eglītis, V. Ievads konstitūcijas teorijā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2006.
4. Eide, A. Minorities in a Decentralized Environment. In: International Conference on human rights Background Paper “Human Rights for Human Development”. Yalta: The United Nations Development Programme Regional Bureau for Europe and CIS, 1998.
5. Latvijas Cilvēktiesību centrs. Alternatīvais jeb "ēnu ziņojums" par Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzības īstenošanu Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008.
6. Smith Anthony, D. The Ethnic Origins of Nations. Oxford: Blackwell, 1998.
7. Treļs, Ē. Nacionālo minoritāšu tiesības: Eiropas Savienības institūciju rekomendācijas policijas darba uzlabošanai. No: Danilova, I., Voronkova, R., Kovaļova, T. Cilvēka tiesību un brīvību realizācijas aktuālās problēmas: starptautiskās zinātniski praktiskās konferences referātu krājums. Rīga: Sociālo tehnoloģiju augstskola, 2009, 52.-54.lpp.
8. Zankovska – Odiņa, S. Nacionālās minoritātes definīcija. No: Brands-Kehris, I., Kučs, A., Zankovska-Odiņa, S. Nacionālo minoritāšu konvencija – Eiropas pieredze Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts, Eiropas Padomes Informācijas birojs, 2006, 27.-54.lpp.
9. Альфредсон Г. Права меньшинств: равенство и недискриминация. В: Ленинградская конференция по правам меньшинств. 2-4 июня 1991 г. Доклады и сообщения. Ленинград: Ленинградский Союз ученых1991, с. 12.-35.
10. Карапетян Л. Федеративное государство и правовой статус народов. Москва: Манускрипт, 1996.
Raksts tapis ar Eiropas sociālā fonda finansiālu atbalstu.