Treļs Ē. M. jur.
Latvijas Universitātes doktorants
Latvijas Republika
Abstract
When investigating violent incidents state authorities have the additional duty to take all reasonable steps to unmask any racist motive and to establish whether or not ethnic hatred or prejudice may have played a role in the events.
Despite some progress in recent years in Latvia that has resulted in the increased awareness among police about the specific nature of hate crimes, there remains a strong need for concerted and sustained effort in the capacity building of the law enforcement, the prosecution and the judiciary.
This research offers of practical policing methods for the improvement of a preventive work in stopping the offences against people of national minorities.
Jautājums par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar naidu un neiecietību, Latvijas sabiedrības uzmanības lokā nonāca 2005.gadā, kad pirmo reizi tika ziņots par rasistiskiem vardarbīgiem incidentiem Rīgā. Diemžēl šis jautājums nezaudē savu aktualitāti arī mūsdienās. Tā, 2010.gadā naktī no 7. uz 8.decembri Rīgā, Jaunajos ebreju kapos tika apgānīti 89 kapu pieminekļi, ar baltu krāsu uzzīmējot uz tiem kāškrustus. Saistībā ar šo noziedzīgo nodarījumu Valsts policijā tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 78.panta - par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, kā arī pēc Krimināllikuma 228.panta - par kapa un līķa apgānīšanu [5].
Skūtgalvju un labējo ekstrēmistu grupu aktivitātes kļūst biežākas gan etnisko latviešu, gan etnisko krievu vidū. Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību Trešā ziņojumā par Latviju rekomendē policijai steidzīgi rīkoties, lai stāvētu pretī ekstrēmi labējām tendencēm jaunu cilvēku vidū, kā arī citos sabiedrības segmentos [1].
Ja Latvijai naida noziegumi ir samērā jauna parādība, tad citur pasaulē ar šiem noziedzīgiem nodarījumiem un to izraisošiem cēloņiem cīnās jau sen. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs piedāvā sekojošu naida noziegumu definīciju:
A) Jebkurš noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziegums pret personu vai īpašumu, kad cietušais, vieta vai nozieguma mērķis ir izvēlēti pēc to faktiskās vai šķietamās saiknes, atbalsta, piederības vai dalības grupā, kas definēta B daļā;
B) Grupa var balstīties uz tās locekļu reālu vai šķietamu rasi, nacionālo vai etnisko izcelsmi, valodu, ādas krāsu, reliģiju, dzimumu, vecumu, fizisko vai garīgo invaliditāti, seksuālo orientāciju vai citu līdzīgu pazīmi [10].
Zviedrijas nacionālās Noziedzības novēršanas padomes (Brottsförebyggande rådet, Bra – zviedru val.) speciālisti, kas veic pētniecisku darbu naida noziegumu jomā, atzīst, ka nav vienotas naida noziegumu definīcijas un katrā no Eiropas valstīm tā atšķiras [13]. Zviedrijas naida noziegumu definīcija balstās uz Evas Tibju (Eva Tiby) 1999.gadā Zviedrijas universitātes Kriminoloģiskā departamentā veiktajā pētījumā izvirzīto koncepciju. Pamatojoties uz kuru par naida noziegumiem Zviedrijā tiek atzīti noziedzīgie nodarījumi, kas veikti pamatojoties uz ksenofobijas (rasistisku), antireliģisku, vai homofobisku motivāciju.
Tas, ka policijas darba pieeja rasistiskās noziedzības un vardarbības apkarošanai dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga, atzīst arī eksperts cilvēktiesību jomā Dr. Robins Ouklijs (Robin Oakley), kurš Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra uzdevumā veica salīdzinošu analīzi policijas darbam ar rasistisku noziedzību un vardarbību Eiropas Savienības valstīs [14]. Lielbritānijas un Zviedrijas policijas praksi, kas tiek vērsta uz atbalsta nodrošināšanu rasistisku noziegumu upuriem, Dr. R. Ouklijs uzskata par labāko. Pēc viņa uzskatiem policijas darbinieki Zviedrijā ir parādījuši nopietnu apņemšanos risināt rasistiskas noziedzības un vardarbības jautājumus.
Zviedrijā noziedzīgo nodarījumu profilakses jomā aktīvi darbojas jau minētā Zviedrijas nacionālā Noziedzības novēršanas padome, kura veic arī naida noziegumu statistisku, pamatojoties uz policijas darbinieku ziņojumiem. Pateicoties jaunai Elektroniskai policijas ziņojumu reģistrācijas sistēmai (Rationell anmälansrutin, RAR – zviedru val.) kopš 2008.gada šie dati ir diezgan precīzi [12].
Katram Zviedrijas policijas darbiniekam ir pieeja minētai Informācijas sistēmai. Jebkurš policijas darbinieks, sastādot elektroniski savu ziņojumu par izbraukumu uz notikuma vietu, atsevišķā ailē veic attiecīgo atzīmi vai ir reģistrētais notikums saistīts ar naidu, vai nē. Protams, ka pastāv varbūtība tam, ka policijas ziņojumā tiek iekļauta nepārbaudīta informācija, kas balstās uz kādas cietušas personas vai liecinieka apgalvojumiem, vai pieņēmumiem, kuri vēlāk neatrod apstiprinājumu. Tomēr arī tāda informācija ir noderīga, it īpaši ņemot vērā to, ka korekcijas Informācijas sistēmā tiek veiktas.
Tā, 2009.gadā kopumā Elektroniskā policijas ziņojumu reģistrācijas sistēmā RAR tika reģistrēti 5970 ziņojumi, no kuriem 250 ziņojumi (kas veido 4 % no visu ziņojumu skaita) tika identificēti kā naida noziegumi, 80 lietas (1 %) bija izbeigtas, 120 lietās (2 %) esošās aizdomas uz statistikas apkopojuma brīdi vēl neatrada savu apstiprinājumu, bet pārējie 5500 ziņojumi (92 %) netika identificēti kā naida noziegumi [13].
Pateicoties jaunai Informācijas sistēmai Zviedrijas nacionālās Noziedzības novēršanas padomes statistiskie dati, kas apkopti pēc 2008.gada, atšķiras no iepriekšējiem. Tā, saskaņā ar šīs organizācijas datiem 2007.gadā tika saņemti 3536 ziņojumi par naida noziegumiem (kas ir vairāk par 8 % salīdzinājumā ar 2006.gadu (3259), un par 20 % salīdzinājumā ar 2005 (2946)) [11], bet 2008.gadā jau 5895 ziņojumi [12], un 2009.gadā - 5797 ziņojumi [13].
Salīdzinot Zviedrijas statistiku ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem mēs redzam krietni zemākas neiecietības piekritēju aktivitātes. Laika posmā no 2005. līdz 2009.gadam pēc Krimināllikuma 78.panta Latvijas Republikā tika uzsākti 58 kriminālprocesi (2005.gadā – 13, 2006.gadā – 14, 2007.gadā – 16, 2008.gadā – 9, 2009.gadā – 6) [4].
Valstu statistikas salīdzinājumā naida noziedzības jomā jāņem vērā arī tās nacionālo sastāvu. Vēsturiski Latvija vienmēr bijusi etniski daudzveidīga un dažādos laika periodos etniskās minoritātes veidojušas mainīgu, taču ievērojamu Latvijas iedzīvotāju daļu. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem uz 2010.gada 1.janvāri etniskās minoritātes bija 40% no valsts iedzīvotājiem: 1,338,682 - latvieši; 621,766 - krievi; 80,532 - baltkrievi; 55,749 - ukraiņi; 52,446 - poļi; 29,999 - lietuvieši; 75,618 - citi [2].
Savukārt saskaņā ar Zviedrijas statistiskās pārvaldes (Statistiska centralbyrån, SCB – zviedru val.) datiem uz 2010.gada 1.janvāri valstī dzīvoja 9,340,682 iedzīvotāju, no kuriem 1,337,965 jeb 14,3 % piedzima ārpus Zviedrijas [16].
Jāņem vērā, ka minētie statistiskie dati attiecās tikai uz noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ir tieši saistīti ar nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu. Diemžēl Latvijā netiek uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi, kas tika izdarīti rasistisku motīvu dēļ. Šis atbildību pastiprinošais apstāklis Krimināllikuma 48.pantā tika iekļauts tikai 2006.gada 12.oktobrī, kad policijas darbs ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar naidu un neiecietību, un pastiprināta sabiedrības uzmanība šim jautājumam piespieda Latvijas likumdevēju veikt izmaiņas Krimināllikumā, papildinot 48.panta 1.daļu ar 14.punktu [5].
Neskatoties uz konstatētām atšķirībām starp Zviedriju un Latviju, ir arī līdzīgas lietas, tai skaitā arī likumdošanā. Līdzīgu Latvijas Krimināllikuma 48.pantā iekļauto normu, mēs atrodam arī Zviedrijas Kriminālkodeksa 29.panta 2.daļas 7.punktā, saskaņā ar kuru, ja noziegums ir izdarīts pret kādu etnisko grupu, tās rases, ādas krāsas, nacionālās vai etniskās izcelsmes dēļ, reliģiskās piederības vai citu analoģisko motīvu dēļ, tas būs vainu pastiprinošais apstāklis [17].
Pēc Dr. R. Ouklija sniegtās informācijas astoņās Eiropas Savienības valstīs (t.s. arī Zviedrijā) policijā tika izstrādātas speciālās instrukcijas, lai noteiktu, vai noziegumam ir rasistiska motivācija [14].
Pēc manām domām, jautājumu par nacionālo minoritāšu tiesībām un to aizsardzību, kā arī jautājumus, kas skar diskriminācijas novēršanu un naida noziegumu apkarošanu, nepieciešams iekļaut kadetu pamatizglītības un atestēto policijas darbinieku papildizglītības programmās. Uz nepieciešamību veikt šos pasākumus savās rekomendācijās mums norāda ANO [9] un EDSO [15] institūcijas un starptautiskās nevalstiskās organizācijas (piemēram, Amnesty International) [7]. Jāatzīmē arī, ka nevalstiskās organizācijas neaprobežojās tikai ar ieteikumiem, bet veic arī konkrēto darbu šajā jomā. Tā, Latvijas Cilvēktiesību centrs izstrādāja mācību līdzekli valsts pārvaldes darbiniekiem [3], kā arī veica šī kursa īstenošanu praksē, veicot apmācību valsts institūciju darbiniekiem.
Zviedrijā tika izveidotas specializētas apmācības programmas darbam ar rasistiskas noziedzības un vardarbības apkarošanu tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, kā arī tiek nodrošināta vispārējā izglītība par rasisma un naida motivētiem noziegumiem [14]. Valstī darbojās trīs policijas akadēmijas, kuras ieviesušas savās programmās, kā atsevišķo disciplīnu vai kā atsevišķas lekcijas kāda cita kursa ietvaros, akadēmisko apmācību diskriminācijas un naida motivētu noziegumu jautājumos. Akadēmiju darbības mērķis šajos jautājumos ir nodrošināt izpratni par rasisma un naida motivētas noziedzības cēloņiem. Apmācība ietver sevī tādus jautājumus, kā aizspriedumi, imigrācija un etniskās attiecības. Pēc Dr. R. Ouklija sniegtās informācijas, 2001.gadā katram ceturtajam policijas darbiniekam Zviedrijā, kas izmeklēja naida motivētus noziegumus vietējās policijas organizācijās, bija veikta speciālā apmācība darbam ar naida motivētiem noziegumiem.
Diemžēl Latvijā, attaisnojoties ar krīzes laikā nepieciešamiem izdevumu samazinājumiem, tika likvidēta vienīgā izglītības iestāde, kas sniedza akadēmisko izglītību tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem – Latvijas Policijas akadēmija [6].
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka izmeklējot incidentus, kas saistīti ar vardarbību, valsts institūcijām ir pienākumi spert visus saprātīgi iespējamos soļus, lai atmaskotu jebkuru rasistisko motivāciju, un noskaidrotu, vai etniskais naids vai aizspriedumi ir ietekmējuši notikumus. Ja valsts to nedara un izskata rasistisko uzskatu mudinātos vardarbības un brutalitātes gadījumus ar tādu pašu attieksmi kā pret lietām, kurās nepastāv rasistiski motīvi, tas nozīmē, ka valsts aizver acis uz doto darbību īpašo raksturu, kuras ir sevišķi bīstamas cilvēku pamattiesību ievērošanas ziņā [8].
1. Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību. Trešais ziņojums par Latviju. Strasbourg: Council of Europe, 2008, 54.lpp.
2. Iedzīvotāju skaits pašvaldības pēc nacionāla sastāva. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pieejams: http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2010/ISPN_Pasvaldibas_pec_TTB.pdf [skatīts 2010.gada 28.decembrī].
3. Kolčanovs, B., Zankovska-Odiņa, S., Zālītis, K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 104.lpp.
4. Kriminālā statistika. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs. Pieejams: http://www.ic.iem.gov.lv/?q=lv/node/75 [skatīts 2010.gada 28.decembrī].
5. Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8.jūlijs, nr.199/200.
6. Par Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju; Ministru kabineta 2009.gada 30.jūnija rīkojums nr.442. Latvijas Vēstnesis, 2009. 8.jūlijs, nr.106.
7. Dealing With Difference. A Framework to Combat Discrimination in Europe. London: Amnesty International Publications, 2009, p.73.
8. European Courts of Human Rights. Nachova and Others v. Bulgaria. Application No. 43577/98 and No. 43579/98, Judgment of 6 June 2005, para.160. Pieejams: http://www.errc.org/cms/upload/media/01/69/m00000169.doc [skatīts 2011.gada 11.janvārī].
9. General recommendation XIII on the training of law enforcement officials in the protection of human rights. In: International Human Right Instruments. Volume II. Geneva: UN, Committee for the Elimination of Racial Discrimination, 2008, p 276.-277.
10. Hate Crimes in the OSCE Region – Incidents and Responses. Annual Report for 2007. Warsaw: Organisation on Security and Cooperation in Europe, Office for Democratic Institutions and Human Rights, 2008, p.183.
11. Klingspor K., Molarin A. Hate crimes 2007. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2008, p.47.
12. Klingspor K., Molarin A. Hate crimes 2008. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2009, p.52.
13. Molarin A., Frenzel A. Hate crimes 2009. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2010, p.54.
14. Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.52.
15. Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.42.
16. Statistics Sweden. Summary of Population Statistics 1960 – 2009. Pieejams: http://www.scb.se/Pages/TableAndChart____26041.aspx [skatīts 2010.gada 28.decembrī].
17. The Swedish Penal Code. Stockholm: Ministry of Justice, 1999, p.179.
Raksts tapis ar Eiropas sociālā fonda finansiālu atbalstu.