Latviski  По-русски
Publikācijas > Policijas darbs naida noziegumu prevencijas jomā Eiropas Savienības valstīs.


POLICIJAS DARBS NAIDA NOZIEGUMU PREVENCIJAS JOMĀ EIROPAS SAVIENĪBAS VALSTĪS*

Mg. iur. Ēriks Treļs
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants

Rakstā autors apkopos pozitīvos piemērus naida noziegumu novēršanai Eiropas Savienības valstīs, kā arī piedāvās savu skatījumu tās uzlabošanai Latvijā. Pēc autora domām, būtu nepieciešams: veikt visus pasākumus, kas norādīti Eiropas Savienības institūciju rekomendācijās, lai motivētu nacionālo minoritāšu pārstāvjus ziņot par naida noziegumiem; uzlabot policijas darbinieku izglītības iegūšanas iespējas; pilnveidot naida noziegumu reģistrācijas un statistikas iespējas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datubāzēs.

Jautājums par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar naidu un neiecietību, Latvijas sabiedrības uzmanības lokā nonāca 2005.gadā, kad pirmo reizi tika ziņots par rasistiskiem vardarbīgiem incidentiem Rīgā. Diemžēl šis jautājums nezaudē savu aktualitāti arī mūsdienās. Tā 2010. gadā naktī no 7. uz 8.decembri Rīgā Jaunajos ebreju kapos tika apgānīti 89 kapu pieminekļi, ar baltu krāsu uzzīmējot uz tiem kāškrustus. Saistībā ar šo noziedzīgo nodarījumu Valsts policijā tika uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 78. panta – par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, kā arī pēc Krimināllikuma 228. panta – par kapa un līķa apgānīšanu.1

Noziedzīgu nodarījumu, kas saistīti ar naidu un neiecietību, izmeklēšanas efektivitāti, bez šaubām, ietekmē policijas darbinieku profesionalitāte, kas balstās uz viņu izglītību un pieredzi šajā jomā, kā arī preventīvie pasākumi, kurus veic tiesībsargājošās iestādes naida noziegumu profilakses jomā. „Skūtgalvju” un labējo ekstrēmistu grupu aktivitātes kļūst biežākas gan latviešu, gan krievu vidū. Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību savā Trešajā ziņojumā par Latviju rekomendē policijai steidzami rīkoties un piesaistīt visus nepieciešamos līdzekļus, lai cīnītos pret rasistiski motivētu vardarbību, kā arī pret „skūtgalvju” grupu pastāvēšanu un darbību.2

Ja Latvijai naida noziegumi ir samērā jauna parādība, tad citur pasaulē ar šiem no­ziedzīgiem nodarījumiem un tos izraisošiem cēloņiem cīnās jau sen. Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs (Office for Democratic Institutions and Human Rights, ODIHR) piedāvā šādu naida noziegumu definīciju:

a) jebkurš noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziegums pret personu vai īpašumu, kad cietušais, vieta vai nozieguma mērķis ir izvēlēti pēc to faktiskās vai šķietamās saiknes, atbalsta, piederības vai dalības grupā, kas definēta „b” daļā;

b) grupa var balstīties uz tās locekļu reālu vai šķietamu rasi, nacionālo vai etnisko izcelsmi, valodu, ādas krāsu, reliģiju, dzimumu, vecumu, fizisko vai garīgo invaliditāti, seksuālo orientāciju vai citu līdzīgu pazīmi.3

Lielbritānijā 1993. gada 22. aprīlī tika nogalināts melnādainais jaunietis Stīvens Lorenss.4 Šī nežēlīgā rasistiskā slepkavība un pēc tās notikušā izmeklēšana kļuva par spēcīgu katalizatoru tam, lai pilnveidotu Lielbritānijas policijas darbu un izstrādātu jaunas tās darbības metodes, kā arī lai precizētu definīcijas. Nolūkā uzlabot rasistisku incidentu sākotnējo identifikāciju un paaugstināt ziņošanas pakāpi tika piedāvāta šāda definīcija: Rasistisks incidents ir jebkurš incidents, kuru kā rasistisku uztver upuris vai jebkura cita persona.5

Zviedrijas nacionālās Noziedzības novēršanas padomes (Brottsförebyggande rådet, Bra – zviedru val.) speciālisti, kas veic pētniecisku darbu naida noziegumu jomā, atzīst, ka nav vienotas naida noziegumu definīcijas un katrā no Eiropas valstīm tā atšķiras. Zviedrijas naida noziegumu definīcija balstās uz Evas Tibju (Eva Tiby) 1999. gadā Zviedrijas universitātes Kriminoloģiskā departamentā veiktajā pētījumā izvirzīto koncepciju, pēc kuras par naida noziegumiem Zviedrijā tiek atzīti noziedzīgie nodarījumi, kas veikti pamatojoties uz ksenofobijas (rasistisku), antireliģisku, vai homofobisku motivāciju.6

To, ka policijas darba pieeja rasistiskās noziedzības un vardarbības apkarošanā dažādās dalībvalstīs ir ļoti atšķirīga, atzīst arī eksperts cilvēktiesību jomā Dr. Robins Ouklijs (Robin Oakley), kurš Eiropas Rasisma un ksenofobijas uzraudzības centra (European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, EUMC) uzdevumā veicis policijas darba ar rasistisku noziedzību un vardarbību Eiropas Savienības valstīs salīdzinošu analīzi. Dr. R. Ouklijs par labāko uzskata Lielbritānijas un Zviedrijas policijas praksi, kas tiek vērsta uz to, lai nodrošinātu atbalstu rasistisko noziegumu upuriem. Tomēr, viņaprāt, tikai Lielbritānijā ir izstrādāta visaptverošākā un sistemātiskākā pieeja policijas darbam ar rasistisku noziedzību un vardarbību.7

Pēc Dr. R. Ouklija uzskatiem policijas darbinieki Zviedrijā ir parādījuši nopietnu apņemšanos risināt rasistiskas noziedzības un vardarbības jautājumus. Šajā valstī noziedzīgo nodarījumu profilakses jomā aktīvi darbojas jau minētā Zviedrijas nacionālā Noziedzības novēršanas padome, kura veic arī naida noziegumu statistisku, pamatojoties uz policijas darbinieku ziņojumiem. Pateicoties jaunai Elektroniskai policijas ziņojumu reģistrācijas sistēmai (Rationell anmälansrutin, RAR – zviedru val.), kopš 2008. gada šie dati ir diezgan precīzi.8

Katram Zviedrijas policijas darbiniekam ir pieeja minētajai Informācijas sistēmai. Jebkurš policijas darbinieks, elektroniski sagatavojot ziņojumu par izbraukumu uz notikuma vietu, atsevišķā ailē veic attiecīgo atzīmi, vai reģistrētais notikums ir saistīts ar naidu vai nav; 2009. gadā kopumā Elektroniskā policijas ziņojumu reģistrācijas sistēmā RAR tika reģistrēti tādi 5970 ziņojumi, no kuriem tikai 250 ziņojumi (kas veido 4,2% no visu ziņojumu skaita) tika identificēti kā naida noziegumi, 80 lietas (1,3%) bija izbeigtas, 120 lietās (2%) esošās aizdomas statistikas apkopošanas laikā vēl neapstiprinājās, bet pārējie 5520 ziņojumi (92,5%) netika identificēti kā naida noziegumi.9

Pateicoties jaunai informācijas sistēmai, Zviedrijas nacionālās Noziedzības novēršanas padomes statistiskie dati, kas apkopti pēc 2008. gada, atšķiras no iepriekšējiem. Saskaņā ar šīs organizācijas datiem 2007. gadā tika saņemti 3536 ziņojumi par naida noziegumiem (kas ir vairāk par 8% salīdzinājumā ar 2006. gadu (3259) un vairāk par 20% salīdzinājumā ar 2005.gadu (2946)10; 2008.gadā reģistrēti jau 5895 ziņojumi,11 bet 2009.gadā – 5797 ziņojumi.12

Diemžēl atšķirības Eiropas Savienības valstu pieejā skar arī statistikas jomu. Ir arī valstis (Grieķija un Kipra), kas rasistiski motivētus noziegumus nemaz nereģistrē.13

Salīdzinot Zviedrijas statistiku ar Latvijas Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem, redzamas krietni zemākas neiecietības piekritēju aktivitātes. Laika posmā no 2005. līdz 2009.gadam pēc Krimināllikuma 78.panta Latvijā uzsākti 58 kriminālprocesi (2005. gadā – 13, 2006. gadā – 14, 2007. gadā – 16, 2008. gadā – 9, 2009. gadā – 6).14

Jāņem vērā, ka minētie statistiskie dati attiecas tikai uz noziedzīgajiem nodarījumiem, kas ir tieši saistīti ar nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu.15 Diemžēl Latvijā netiek uzskaitīti noziedzīgie nodarījumi, kas izdarīti rasistisku motīvu dēļ. Šis atbildību pastiprinošais apstāklis Krimināllikuma 48. pantā tika iekļauts tikai 2006.gada 12. oktobrī, kad policijas darbs ar noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar naidu un neiecietību, un pastiprināta sabiedrības uzmanība šim jautājumam piespieda likumdevēju veikt izmaiņas Krimināllikumā, papildinot 48. panta pirmo daļu ar 14.punktu.16

Rasistisku motivāciju kā atbildību pastiprinošu apstākli atsevišķi izdala, veicot statistikas apstrādi, tādas Eiropas Savienības valstis kā Austrija, Beļģija, Dānija, Francija, Īrija, Lielbritānija, Slovākija, Somija, Spānija, Vācija un Zviedrija.17

Salīdzinot valstu statistiku naida noziedzības jomā, jāņem vērā arī valsts nacionālais sastāvs. Vēsturiski Latvija vienmēr bijusi etniski daudzveidīga, un dažādos laika posmos etniskās minoritātes veidojušas mainīgu, taču ievērojamu Latvijas iedzīvotāju daļu. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem 2010. gada 1.janvārī etniskās minoritātes bija 40% no valsts iedzīvotājiem: 621 766 – krievi, 80 532 – baltkrievi, 55 749 – ukraiņi, 52 446 – poļi, 29 999 – lietuvieši, 75 618 – citi18, bet pamatnācija (latvieši) – 1 338 682.

Savukārt saskaņā ar Zviedrijas statistiskās pārvaldes (Statistiska centralbyrån, SCB – zviedru val.) datiem 2010. gada 1. janvārī valstī bija 9 340 682 iedzīvotāju, no tiem 1 337 965 jeb 14,3% bija dzimuši ārpus Zviedrijas.19

Veicot nesarežģītus matemātiskus aprēķinus, redzams, ka iedzīvotāju skaits Zviedrijā pieckārt pārsniedz Latvijas iedzīvotāju skaitu, bet tūkstoškārt – reģistrēto naida noziegumu skaitu, kas, pēc manam domām, nepārprotami pierāda ievērojamu latentās noziedzības līmeni mūsu valstī.

Diemžēl jāatzīst, ka minoritāšu pārstāvji neuzticas policijai un neziņo par naida noziegumiem. Arī eksperts cilvēktiesību jomā Dr. R. Ouklijs atzīst, ka tikai pēc policijas vadībā apkopotās informācijas vien nevar sākt identificēt un efektīvi reaģēt uz lielāko daļu noziegumu. Nepieciešams, lai sabiedrība vēlētos sadarboties ar policiju un ziņot par noziegumiem. Šajā ziņā rasistiski motivēta noziedzība neatšķiras no citiem noziegumiem, jo policija ir atkarīga no sabiedrības vēlēšanās ziņot par incidentiem. Ja sabiedrība apšauba policijas spējas efektīvi reaģēt uz rasistiskiem noziegumiem, šie noziegumi paliks neatklāti un vainīgie netiks saukti pie atbildības.20

Pēc Dr. R. Ouklija domām, tikai Lielbritānijā, vienīgajā no Eiropas Savienības valstīm, ir izstrādāta sistemātiska pieeja ziņošanas veicināšanai par rasistisku noziedzību un vardarbību, it īpaši no minoritāšu puses. Pēc vairākiem incidentiem Dienvidbelfāstā Ziemeļīrijā policija ar vietējā laikraksta starpniecību 29 000 mājās izplatīja skrejlapas, kurās ieteica iedzīvotājiem ziņot par rasistiskiem incidentiem. Arī Beļģiju, Īriju, Slovākiju un Franciju Dr. R. Ouklijs atzīmē kā valstis, kurās policija regulāri strādā ar minoritāšu kopienām un nevalstiskām organizācijām, kas aizsargā viņu tiesības, lai izveidotu zibenīgu reakciju uz rasistisku noziedzību un vardarbību.21

EDSO Augstākā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos (High Commissioner on National Minorities) sagatavotajās Rekomendācijās par policijas darbu daudznacionālā sabiedrībā22 uzsvērts, ka tiesībsargājošo institūciju darba efektivitāti ietekmē uzticības attiecību nodibināšana starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem. Šīs attiecības tiek uzturētas atbilstošā līmenī, pateicoties regulāriem kontaktiem un praktiskai sadarbībai. Lai panāktu šo sadarbību, policijai jāizstrādā attiecīgās metodes un to lietošanas prakse.

Pēc Dr. R. Ouklija sniegtās informācijas astoņu Eiropas Savienības valstu (Dānija, Īrija, Lielbritānija, Nīderlande, Slovākija, Somija, Vācija, Zviedrija) policijā izstrādātas speciālas instrukcijas nozieguma rasistiska motivācijas noteikšanai.23

Rekomendācijās par policijas darbu daudznacionālā sabiedrībā arī norādīts, ka jautājumu par nacionālo minoritāšu tiesībām un aizsardzību nepieciešams iekļaut kadetu pamatizglītības un strādājošo policijas darbinieku papildizglītības programmās. Lai veicinātu toleranci un izskaustu neiecietību, programmas izstrādē un tālākā īstenošanā ieteikts iekļaut minoritāšu pārstāvjus.24

Šis jautājums ir aktuāls arī starptautiskā līmenī. Arī ANO Rasu diskriminācijas novēršanas komitejas Vispārīgā rekomendācija Nr. 13 „Par tiesībsargājošo iestāžu darbinieku apmācību cilvēktiesību aizsardzības jautājumos”25 iesaka organizēt intensīvas mācības tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem, lai nodrošinātu to, ka viņi, veicot dienesta pienākumus, ievēro un aizsargā visu personu cilvēka cieņu un cilvēktiesības bez jebkādas diskriminācijas pēc rases, ādas krāsas, nacionālās vai etniskās izcelsmes.

Pēc Dr. R. Ouklija veiktās aptaujas rezultātiem vairākās Eiropas Savienības valstīs (Austrijā, Beļģijā, Īrijā, Lielbritānija, Slovākijā, Spānijā, Ungārijā un Zviedrijā) notiek tiesībsargājošo iestāžu darbinieku mācības darbam, kas saistīts ar naida noziegumu apkarošanu un diskriminācijas novēršanu.26

Zviedrijā tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem tika izveidotas specializētas mācību programmas darbam ar rasistiskas noziedzības un vardarbības apkarošanu, kā arī tiek nodrošināta vispārējā izglītība par rasisma un naida motivētiem noziegumiem. Valstī darbojas trīs policijas akadēmijas, kuru programmās iekļauti atsevišķi studiju kursi vai atsevišķas lekcijas par diskriminācijas un naida motivētu noziegumu jautājumiem. Akadēmiju darbības mērķis ir nodrošināt izpratni par rasisma un naida motivētas noziedzības cēloņiem. Šīs mācības ietver sevī tādus jautājumus kā aizspriedumi, imigrācija un etniskās attiecības. Pēc Dr. R. Ouklija sniegtās informācijas 2001. gadā Zviedrijā katrs ceturtais policijas darbinieks, kas izmeklēja naida motivētus noziegumus vietējās policijas organizācijās, bija speciāli apmācīts darbam ar naida motivētiem noziegumiem.27

Diemžēl Latvijā, attaisnojoties ar krīzes laikā izdevumu samazinājumiem, tika likvidēta vienīgā izglītības iestāde, kas sniedza profesionālo izglītību policijas darbiniekiem – Latvijas Policijas akadēmija.28

Runājot par rasismu un neiecietību, Eiropas Komisija savā Trešajā ziņojumā par Latviju rekomendē Latvijas varas institūcijām nodrošināt atbilstošu tālākizglītību tiesnešiem, prokuroriem un policijas darbiniekiem.29 Tā iesaka varas iestādēm nodrošināt, lai iepriekšminētie darbinieki pilnībā izprastu jautājumus, kas saistīti ar rasismu un rasu diskrimināciju un nepieciešamības gadījumā varētu tos labāk risināt.

Nevalstiskā organizācija Amnesty International ieteikusi veikt mērķtiecīgu izglītošanas stratēģiju attiecībā uz visiem valsts varas institūciju darbiniekiem (t.sk. tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem, skolotājiem, sociāliem darbiniekiem, mediķiem, pašvaldību amatpersonām utt.), kam ir tiešā saskarsme ar visu slāņu iedzīvotājiem.30

Jāatzīmē, ka nevalstiskās organizācijas dod ne tikai ieteikumus, bet veic konkrētu darbu šajā jomā. Tā Latvijas Cilvēktiesību centrs izstrādājis mācību līdzekli to iestāžu darbiniekiem, kas sniedz pakalpojumus trešo valstu valsts piederīgo pilsoņiem31, kā arī organizē mācības valsts institūciju darbiniekiem.

Tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem, izmeklējot ar naidu un neiecietību saistītos noziegumus, nepieciešams rīkoties atbilstoši Eiropas Savienības institūciju rekomendācijām un cilvēktiesību organizāciju ieteikumiem. Tiesībsargājošo institūciju vadībai jāveic pasākumi savā pakļautībā esošo darbinieku izglītošanā, iegūto zināšanu piemērošanā praksē, kā arī taktikas un metodikas izstrādē.

Ņemot vērā augstākminēto, lai uzlabotu policijas darbu naida noziegumu apkarošanā, varu secināt, ka ir nepieciešams:

1. Veikt pasākumus, kas norādīti Eiropas Savienības institūciju rekomendācijās, lai motivētu nacionālo minoritāšu pārstāvjus ziņot par naida noziegumiem;

2. Atjaunot akadēmiskās izglītības apgūšanas iespējas policijas darbiniekiem specializētā izglītības iestādē, iekļaujot izglītības programmās jautājumus par nacionālo minoritāšu tiesībām un par naida noziegumu apkarošanu un diskriminācijas novēršanu;

3. Pilnveidot Iekšlietu ministrijas Informācijas centra informācijas sistēmu „Elektroniskais notikumu žurnāls”, papildinot to ar atsevišķu aili, kurā būtu iespēja atzīmēt, ka reģistrētais notikums ir saistīts ar naidu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (European Court of Human Rights) ir uzsvērusi, ka, izmeklējot incidentus, kas saistīti ar vardarbību, valsts institūcijām tiek uzlikti papildu pienākumi spert visus saprātīgi iespējamos soļus, lai atmaskotu jebkuru rasistisko motivāciju un noskaidrotu, vai etniskais naids vai aizspriedumi ir ietekmējuši notikumus. Ja valsts to nedara un izskata rasistisko uzskatu mudinātos vardarbības un brutalitātes gadījumus ar tādu pašu attieksmi kā lietas, kur nepastāv rasistiski motīvi, tas nozīmē, ka valsts „aizver acis” un negrib redzēt šo cilvēku pamattiesību ievērošanas ziņā sevišķi bīstamo darbību īpašo raksturu.32

Visu iedzīvotāju vienlīdzīga vērtība un vienlīdzīgas tiesības ir sabiedrības pamatvērtība demokrātiskā valstī. Tāpēc svarīga tiesību iezīme šādā valstī ir vienlīdzība likuma priekšā un diskriminācijas aizliegums, kas reglamentēti arī Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā.33

_________________________________
* Promocijas darba vadītājs Dr.iur. Zenons Indrikovs
1 Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8.jūlijs.
2 Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību. Trešais ziņojums par Latviju. Strasbourg: Council of Europe, 2008, 25.-27.lpp.
3 Hate Crimes in the OSCE Region – Incidents and Responses. Annual Report for 2007. Warsaw: Organisation on Security and Cooperation in Europe, Office for Democratic Institutions and Human Rights, 2008, p.11.
4 Sīkāk sk.: Macpherson W. The Stephen Lawrence Inquiry. Report of an Inquiry. London: The Stationery Office, 1999. Pieejams: http://www.archive.official-documents.co.uk/document/cm42/4262/4262.htm [skatīts 2010.gada 10.decembrī].
5 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.13.
6 Molarin A., Frenzel A. Hate crimes 2009. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2010, p.7.
7 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.4.-5.
8 Klingspor K., Molarin A. Hate crimes 2008. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2009, p.9.
9 Molarin A., Frenzel A. Hate crimes 2009. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2010, p.22.
10 Klingspor K., Molarin A. Hate crimes 2007. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2008, p.20.
11 Klingspor K., Molarin A. Hate crimes 2008. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2009, p.23.
12 Molarin A., Frenzel A. Hate crimes 2009. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2010, p.24.
13 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.12.
14 Kriminālā statistika. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs. Pieejams: http://www.ic.iem.gov.lv/?q=lv/node/75 [skatīts 2010.gada 28.decembrī].
15 Krimināllikuma 78.pants: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8.jūlijs, Nr.199/200.
16 Grozījumi Krimināllikumā: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2006. 1.novembris, Nr.174: „Par atbildību pastiprinošiem var atzīt šādus apstākļus: … 14) noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku motīvu dēļ”.
17 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.12.
18 Iedzīvotāju skaits pašvaldības pēc nacionāla sastāva. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pieejams: http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2010/ISPN_Pasvaldibas_pec_TTB.pdf [skatīts 2010.gada 28.decembrī].
19 Statistics Sweden. Summary of Population Statistics 1960–2009. Pieejams: http://www.scb.se/Pages/TableAndChart____26041.aspx [skatīts 2010.gada 28.decembrī].
20 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.5.
21 Ibid. p.35.-37.
22 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.4.
23 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.16.-17.
24 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p 6.-7.
25 General recommendation XIII on the training of law enforcement officials in the protection of human rights. In: International Human Right Instruments. Volume II. HRI/GEN/1/Rev.9 (Vol. II). Geneva: United Nations, Committee for the Elimination of Racial Discrimination, 2008, p 276.-277.
26 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p 28, 32.
27 Ibid. p 29, 33.
28 Par Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju; Ministru kabineta 2009.gada 30.jūnija rīkojums nr.442. Latvijas Vēstnesis, 2009. 8.jūlijs, Nr.106.
29 Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību. Trešais ziņojums par Latviju. Strasbourg: Council of Europe, 2008, 12.lpp.
30 Dealing With Difference. A Framework to Combat Discrimination in Europe. London: Amnesty International Publications, 2009, p.73.
31 Kolčanovs, B., Zankovska-Odiņa, S., Zālītis, K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 104.lpp.
32 European Courts of Human Rights. Nachova and Others v. Bulgaria. Application No. 43577/98 and No. 43579/98, Judgment of 6 June 2005, para.160. Pieejams: http://www.errc.org/cms/upload/media/01/69/m00000169.doc [skatīts 2011.gada 11.janvārī].
33 Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, Nr.43.

Izmantotās literatūras, normatīvo aktu un juridiskās prakses saraksts
Grāmatas

1. Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību. Trešais ziņojums par Latviju. Strasbourg: Council of Europe, 2008, 54.lpp.

2. Kolčanovs, B., Zankovska-Odiņa, S., Zālītis, K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2010, 104.lpp.

3. Dealing With Difference. A Framework to Combat Discrimination in Europe. London: Amnesty International Publications, 2009, p.73. ISBN: 978-0-86210-443-6.

4. Hate Crimes in the OSCE Region – Incidents and Responses. Annual Report for 2007. Warsaw: Organisation on Security and Cooperation in Europe, Office for Democratic Institutions and Human Rights, 2008, p.183.

5. Klingspor K., Molarin A. Hate crimes 2007. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2008, p.47.

6. Klingspor K., Molarin A. Hate crimes 2008. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2009, p.52.

7. Molarin A., Frenzel A. Hate crimes 2009. Stockholm: The Swedish National Council for Crime Prevention, Information and Publications, 2010, p.54.

8. Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.52.

9. Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.42. ISBN 90-75989-05-9.

Atsevišķi raksti grāmatu ietvaros vai internetā

1. Iedzīvotāju skaits pašvaldības pēc nacionāla sastāva. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pieejams: http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2010/ISPN_Pasvaldibas_pec_TTB.pdf [skatīts 2010.gada 28.decembrī].

2. Kriminālā statistika. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs. Pieejams: http://www.ic.iem.gov.lv/?q=lv/node/75 [skatīts 2010.gada 28.decembrī].

3. General recommendation XIII on the training of law enforcement officials in the protection of human rights. In: International Human Right Instruments. Volume II. HRI/GEN/1/Rev.9 (Vol. II). Geneva: United Nations, Committee for the Elimination of Racial Discrimination, 2008, p 276.-277.

4. Macpherson W. The Stephen Lawrence Inquiry. Report of an Inquiry. London: The Stationery Office, 1999. Pieejams: http://www.archive.official-documents.co.uk/document/cm42/4262/4262.htm [skatīts 2010.gada 10.decembrī].

5. Statistics Sweden. Summary of Population Statistics 1960 – 2009. Pieejams: http://www.scb.se/Pages/TableAndChart____26041.aspx [skatīts 2010.gada 28.decembrī].

Normatīvie akti

Eiropas Savienības normatīvie tiesību akti

1. Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Latvijas Vēstnesis, 2005. 1.februāris, Nr.85.

Latvijas normatīvie akti

1. Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, nr.43.

2. Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8.jūlijs, Nr.199/200.

3. Par Latvijas Policijas akadēmijas likvidāciju; Ministru kabineta 2009.gada 30.jūnija rīkojums Nr.442. Latvijas Vēstnesis, 2009. 8.jūlijs, Nr.106.

Juridiskā prakse

Ārvalstu juridiskā prakse

1. European Courts of Human Rights. Nachova and Others v. Bulgaria. Application No. 43577/98 and No. 43579/98, Judgment of 6 June 2005. Pieejams: http://www.errc.org/cms/upload/media/01/69/m00000169.doc [skatīts 2011.gada 11.janvārī].

© Ēriks Treļs, 2011 - 2020