Mg. iur. Ēriks Treļs
Vienota sabiedrība ir iekšējās drošības pamats. Tomēr, 10. Saeimas vēlēšanu rezultāti pierādījuši, ka Latvijas iedzīvotāji joprojām ir balsojuši pēc etniskā principa, un tas diemžēl liecina par to, ka Latvijas sabiedrībai vēl ļoti tālu līdz īstai vienotībai, un nacionālo minoritāšu integrācijas jomā vēl joprojām ir problēmas. Jautājumi par nacionālo minoritāšu tiesībām, valodu, kultūru un integrāciju Latvijā nezaudē savu aktualitāti.
Darba mērķis ir, izskatot nacionālo minoritāšu integrācijas jautājumu, norādīt uz problēmām, kas saistītas ar šo procesu, kā arī piedāvāt šo problēmu risinājumus. Mērķa sasniegšanai jāizpilda vairāki uzdevumi: apkopot ar pētījumu saistītos starptautiskos, reģionālos un nacionālos dokumentus, veikt minēto dokumentu un to piemērošanas prakses salīdzinājumu; apkopot zinātniskos pētījumus nacionālo minoritāšu tiesību jomā, īpašu uzmanību pievēršot nacionālo minoritāšu integrācijai; atspoguļot raksturīgākos pārkāpumus nacionālo minoritāšu tiesību jomā; piedāvāt atklāto problēmu iespējamos risinājumus; izanalizēt statistiskos materiālus, kas saistīti ar pētāmo tematu.
Šī raksta autoram bija dota iespēja izteikt savu viedokli par nacionālās minoritātes jēdzienu Daugavpils Universitātes 52.starptautiskā zinātniskā konferencē. Šajā referātā tiks turpināts uzsāktais pētījums un izskatīti jautājumi par nacionālo minoritāšu integrācijas problēmām.
Daugavpils Universitātes 52.starptautiskā zinātniskā konferencē šī raksta autoram bija dota iespēja izteikt savu viedokli par nacionālās minoritātes jēdzienu. Pētot šo jautājumu, tika konstatēts, ka nacionālās minoritātes ir valsts iedzīvotāju grupa, kas pastāvīgi dzīvo valstī un atšķiras no pārējiem iedzīvotājiem ar etniskām, reliģiskām, lingvistiskām pazīmēm, kuras cenšas saglabāt un attīstīt.
Vēsturiski Latvija vienmēr bijusi etniski daudzveidīga, un dažādos laika periodos etniskās minoritātes veidojušas mainīgu, taču ievērojamu Latvijas iedzīvotāju daļu. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2010.gada 1.janvārī no visiem valsts iedzīvotājiem ap 60%, jeb 1,338,682 iedzīvotāju bija latvieši, bet etniskās minoritātes veidoja ap 40% no valsts iedzīvotāju skaita: 621,766 - krievi; 80,532 - baltkrievi; 55,749 - ukraiņi; 52,446 - poļi; 29,999 - lietuvieši; 75,618 - citi. Savukārt, saskaņā ar 2006.gadā Latvijā veikto pētījumu, savas etniskās identitātes saglabāšana un kultūras attīstība ir nozīmīga visiem Latvijas iedzīvotājiem, jo savai tautībai ļoti lielu vai lielu nozīmi piešķir 74% latviešu, 51% krievu un 26 % citu tautību respondenti (Zepa 2006, 71.lpp.).
1995.gada 1.februārī Eiropas Padomes pieņemtā Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību nesniedz nacionālās minoritātes definīciju, un Eiropas Savienības valstīm, ratificējot šo Konvenciju, bija jāsniedz savas minoritātes definīcijas.
Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija bija vienīgā no 2004.gadā uzņemtajām valstīm, kas neratificēja Konvenciju. Konvencija tika ratificēta 2005.gada 26.maijā ar īpašu likumu “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”. Likums definēja terminu “nacionālās minoritātes”, kas saskaņā ar likuma 2.pantu, ir Latvijas pilsoņi, “kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu”. Tālāk likumā teikts, ka “personas, kas nav Latvijas vai citas valsts pilsoņi, bet pastāvīgi un legāli dzīvo Latvijas Republikā, nepieder nacionālajai minoritātei Konvencijas izpratnē atbilstoši attiecīgajā Latvijas Republikas deklarācijā sniegtajai nacionālās minoritātes definīcijai, bet kas sevi identificē ar šai definīcijai atbilstošu nacionālo minoritāti, var izmantot Konvencijā paredzētās tiesības, ja vien likums nenosaka izņēmumus”. Minētā atruna, manuprāt, ir diskriminējoša attiecībā uz Latvijas nepilsoņiem, jo paredz izņēmumus attiecībā uz viņu tiesību īstenošanu.
Likuma “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” 3.pants attiecībā uz Konvencijas 10.2.pantu, kurš formulēts sekojoši: “Puses apņemas, savu iespēju robežās, nodrošināt minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās starp nacionālo minoritāšu personām un varas iestādēm tajās teritorijās, kuras tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, pēc šādu personu lūguma un tādā gadījumā, ja šāds lūgums atbilst patiesai nepieciešamībai”, uzskata to par saistošu, līdz brīdim, kad tas nav pretrunā ar Satversmi un citiem Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, kas nosaka valsts valodas lietojumu.
Attiecībā uz Konvencijas 11.3.pantu, kurš formulēts: “Puses apņemas savu tiesību sistēmu un, ja nepieciešams, starpvalstu līgumu ietvaros, un, ņemot vērā savus specifiskos apstākļus, izvietot sabiedrības informācijai tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukumu un citus topogrāfiskus apzīmējumus arī minoritātes valodā teritorijā, kuru lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, ja ir pietiekams pieprasījums izvietot šādas norādes”, arī tika veiktas minētas atrunas likumā “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” 4.pantā.
Latvijas likumdevējs nemainīja savus uzskatus attiecībā uz valodas politiku, nepieņemot pat Konvencijas 10.2.pantā veikto atrunu “iespēju robežās”. Tieši valodas politika kļuva par iemeslu tam, ka Konvencija nebija ratificēta jau iepriekš. Mūsu sabiedrībā joprojām pastāv pretrunīgie uzskati par latviešu un krievu valodas lomu Latvijas dzīvē.
Analoģiski ar padomju varas gados notikušo minoritāšu asimilāciju, arī Latvijā pēdējo divdesmit gadu laikā notiek līdzīgs process, jo pie nelielām minoritātēm piederošo personu skaits, kuras sava etnosa valodu uzskatīja par dzimto, turpina samazināties. Piemēram, saskaņā ar 2008.gada veikto pētījumu, Latvijā dzīvoja 14% nekrievu minoritāšu pārstāvju, kuri par dzimto valodu uzskatīja latviešu valodu, 43,6% - krievu, 42,6% - kādu citu valodu. „Pakāpeniski mazinās to skaits, kas par savu dzimto uzskata krievu valodu, savukārt pieaug to skaits, kas par dzimto valodu uzskata kādu citu valodu” (Zepa 2008, 9.lpp.). Pētījuma dati liecina, ka pieaug to mazākumtautību vecāku skaits, kas bērniem izvēlas skolas ar latviešu mācību valodu (salīdzinoši - 2004.gadā – 31%, bet 2008.gadā – 43% krievvalodīgie bērni apmeklēja latviešu skolas). Skolās ar bilingvālu apmācību 2004.gadā mācījās 68%, bet 2008.gadā – 52% krievvalodīgo vecāku bērni. Biežāk latviešu skolas saviem bērniem izvēlas vecāki, kam pašiem ir laba latviešu valodas prasme (Zepa 2008, 15.lpp.).
Piekritīšu V.Eglīša teiktam, ka “cilvēktiesības nav savienojamas ar nepilsoņu piespiedu asimilēšanu un integrēšanu” (Eglītis 2000, 70.lpp.). Lai līdz galam izprastu šos jēdzienus, ir jāizskata to definīcijas. Jaunākajos pētījumos asimilāciju definē kā „procesu, kura gaitā cilvēks zaudē savu kultūru un identitāti, pārņemot citas grupas kultūru un identitāti vai tās elementus… Var atšķirt arī brīvprātīgu asimilāciju (kura notiek stihiski, bez organizētas ārējas iejaukšanās, cilvēku brīvprātīgo kontaktu gaitā, pēc paša izvēles) un piespiedu asimilāciju (valsts lēmumu vai ārējā spiediena rezultātā cilvēki ir spiesti atteikties no savas identitātes un kultūras vai tās elementiem par labu citiem)” (Kolčanovs 2010, 11.lpp.).
Savukārt, integrācija ir „dažādu grupu iekļaušanās vienotā, uz kopīgām vērtībām un piederības izjūtu balstītā sabiedrībā, noņemot barjeras līdzdalībai un nodrošinot vienādas iespējas visās dzīves jomās visiem cilvēkiem, saglabājot viņu identitāti un kultūru. Jāatzīmē, ka integrācija ir abpusējs process, nevis vairākuma vērtību uzspiešana mazākumam” (Kolčanovs 2010, 10.lpp.).
Latvijas iedzīvotāju vairākums (80% latviešu, 83% krievu, 81% cittautiešu) atbalsta tādu integrācijas stratēģiju, kad nacionālo minoritāšu pārstāvji saglabājot savas kultūras īpatnības, „tajā pašā laikā jūtās piederīgi Latvijas valstij un sabiedrībai, brīvi pārvalda latviešu valodu” (Zepa 2006, 19.lpp.).
Manuprāt, ir nepieciešams veicināt to, lai visas minoritātes un ne tikai krievi varētu apgūt savas etniskās grupas kultūru un valodu. Tomēr, jāatzīst, ka latviešu valodas nezināšana apgrūtina minoritāšu līdzdalību Latvijas ekonomiskajā, sociālajā, politiskajā un kultūras dzīvē, kā arī sabiedrības integrāciju, starpkultūru dialogu, sapratni un sadarbību starp visām Latvijā dzīvojošām personām. Gandrīz 100% latviešu un 94% nelatviešu uzskata, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir brīvi jāpārvalda latviešu valoda (Zepa 2008, 14.lpp.). Labas latviešu valodas zināšanas ir 57% cittautiešu (1996.gadā bija 36%). Pakāpeniski samazinās grupa, kas latviešu valodu nezina nemaz: 1996.gadā tādu bija 22%, bet 2008.gadā – 7% (Zepa 2008, 5.lpp.). Latvieši un mazākumtautību pārstāvji uzsver, ka latviešu valodas prasme ir līdzeklis, kas palīdz etniskajām minoritātēm līdzdarboties sabiedrības dzīvē, justies valstiski piederīgiem un sekmē saskaņu starp etnisko grupu pārstāvjiem (Zepa 2006, 28.lpp.).
Atgriežoties pie nacionālās minoritātes definīcijas, kuru es piedāvāju šī raksta sākumā, jāatzīmē, ka es apzināti attiecināju šo jēdzienu uz tādu subjektu loku, kā „valsts iedzīvotāji”, nevis „Latvijas pilsoņi”. Līdz ar to definīcijas izpratnē nacionālo minoritāšu tiesības tiek piešķirtas lielākam subjektu lokam.
Problēmas pilsonības jomā iesākās kopš Augstākās Padomes lēmuma “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem” pieņemšanas, kas paredzēja piešķirt Latvijas Republikas pilsonību personām, kurām bija minētā pilsonība uz 1940.gada 17.jūniju, un šo personu pēcnācējiem. Lēmuma pieņemšana, pēc manām domām, izraisīja nopietnas problēmas valsts mērogā, sadalīja sabiedrību pilsoņos un nepilsoņos, un turpina savu negatīvo ietekmi arī mūsdienās.
“Visi pēckara ieceļotāji un to pēcnācēji (vairāk nekā 700 000 cilvēku) dažus gadus bija spiesti dzīvot bez jebkāda juridiska statusa un bez iespējas kļūt par Latvijas pilsoņiem.” Minētie cilvēki “nebija ārzemnieki šī vārda klasiskajā izpratnē, bet Augstākā Padome viņus neatzina arī par bezvalstniekiem...” (Muižnieks 2000, 231.lpp.).
1994.gada 22.jūlijā tika pieņemts Pilsonības likums, kurš noteica, ka pilsonības pretendentiem ir jānokārto eksāmeni latviešu valodas un Satversmes pamatnoteikumu zināšanā. Pieņemtā likumā tika konstatēti vairāki cilvēktiesību pārkāpumi, un galvenais, manuprāt, bija tas, ka likums nereglamentēja nepilsoņu bērnu statusu. Vietējie eksperti uzskatīja, ka “nepilsoņu bērni, kuri dzimuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, kvalificējami kā bezvalstnieki” (Muižnieks 2000, 237.lpp.). Šīs vērtējums bija pretrunā ar starptautiskiem cilvēktiesību standartiem un īpaši - ar Konvenciju par bērna tiesībām. Tikai 1998.gada 3.oktobrī Saeima novērsa minēto cilvēktiesību pārkāpumu, pieņemot grozījumus Pilsonības likumā, pateicoties kuriem bezvalstnieku bērni varēja iegūt pilsonību reģistrācijas kārtībā.
Sabiedrības šķirošana pilsoņos un nepilsoņos turpinājās ar 1995.gada 12.aprīlī pieņemto likumu “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kas paredzēja Latvijas Republikas nepilsoņu pasu izsniegšanu.
Šīs jautājums nezaudē savu aktualitāti arī mūsdienās, jo saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2010.gada 1.janvārī 344 095 personas, vēl aizvien bija nepilsoņi. Tas savukārt nozīmē, ka vēlēšanu tiesību nav lielai sociālai grupai – 15,26% Latvijas iedzīvotāju. No visiem nepilsoņiem, kas reģistrēti Latvijā uz 2010.gadu 1.janvāri, vismaz 99 % ir nacionālo minoritāšu pārstāvji. 65,9 % no visiem nepilsoņiem bija krievu tautības pārstāvji, 13,5 % baltkrievu, 9,5 % ukraiņu, 3,4 % poļu tautības pārstāvju. Šie cipari pierāda, ka nacionālo minoritāšu pārstāvju Latvijas pilsonības iegūšana ir ne tikai viens no sabiedrības integrācijas politikas jautājumiem, bet arī viens no visas Latvijas iekšpolitikas pamatjautājumiem.
Lai atrisinātu augstākminētās problēmas, pēc manām domām, nepieciešams:
- pilnveidot valsts politiku nolūkā veicināt naturalizāciju un nepilsoņu skaita samazināšanu;- veicinot latviešu valodas apgūšanu, jāatceras, ka bieži vien valdības centieni veicināt latviešu valodas apguvi tiek interpretēti kā centieni ierobežot krievu valodu;
- veicināt to, lai visas nacionālās minoritātes varētu apgūt savas etniskās grupas kultūru un valodu;
- īstenot lojālu politiku attiecībā uz nacionālo minoritāšu pārstāvjiem, jo nosakot jebkuru ierobežojumu nepilsoņiem, valstij ir jāievēro nediskriminācijas princips, lai nepamatoti netiktu ierobežotas nepilsoņu tiesības. Valstij jānodrošina, lai pēc iespējas nebūtu atšķirības tiesībās tās pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem, īpaši sociālajā un darba jomā.
Minēto mērķu sasniegšanai jāpilnveido Latvijas likumdošana, un ja tas būs nepieciešams, jāgroza spēkā esošos vai jārada jauni normatīvie akti, lai nodrošinātu visu veidu diskriminācijas izskaušanu.
Demokrātiskai sabiedrībai ir ne tikai jāciena katras pie nacionālās minoritātes piederošas personas etniskā, lingvistiskā un reliģiskā identitāte, bet arī jārada atbilstoši apstākļi, kas ļautu izpaust, saglabāt un attīstīt šo identitāti.
BibliogrāfijaKonvencija par bērna tiesībām. / Pieņemta Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā asamblejā 20.11.1989.; stājās spēkā 14.05.1992. // http://www.likumi.lv/doc.php?id=85620&from=off (2010.11.11).
Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību. / Pieņemta Eiropas Padomē 01.02.1995.; stājās spēkā 01.10.2005. // Latvijas Vēstnesis, 31.05.2005., Nr.85.
Likums “Pilsonības likums”. / Pieņemts Saeimā 22.07.1994.; stājās spēkā 25.08.1994. // Latvijas Vēstnesis, 11.08.1994., Nr.93.
Likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”. / Pieņemts Saeimā 12.04.1995.; stājās spēkā 09.05.1995. // Latvijas Vēstnesis, 25.04.1995., Nr.63.
Likums “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību”. / Pieņemts Saeimā 26.05.2005.; stājās spēkā 01.06.2005. // Latvijas Vēstnesis, 31.05.2005., Nr.85.
Lēmums “Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnoteikumiem”. / Pieņemts Latvijas Republikas Augstākās Padomē 15.10.1991.; stājās spēkā 15.10.1991.; zaudējis spēku 25.08.1994. // Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991., Nr.43.
Eglītis, V. (2000) Konstitūcijas teorijas pamati. Rīga: LPA.
Zepa, B. red. (2006) Integrācijas prakse un perspektīvas. Rīga: Baltic Institute of Social Sciences.
Zepa, B. red. (2008) Valoda. Rīga: Baltic Institute of Social Sciences.
Kolčanovs, B. (2010) „Ievads kultūru dažādībā.” No: Kolčanovs, B., Zankovska-Odiņa, S., Zālītis, K. Atšķirīgs klients daudzveidīgā Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 3-26.
Muižnieks, N. (2000) „Cilvēktiesību vēsturiskā attīstība Latvijā no 1918. līdz 2000.gadam.” No: Ziemele, I. red. Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā. Rīga: Izglītības soļi. 229-240.
Statistika no Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datubāzes. http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/ (2010.11.11).
Summary
Eriks Trels
One of the goals of political development in Latvia is the achievement of the rule-of-law state; consequently, a proper understanding of national minorities’ rights is important not only at the theoretical, but also at the practical level.
In this research the process of national minorities’ integration in the Latvian republic was analyzed; scientific researches on the rights on national minorities were summarized, problems connected with the latter were pointed out and solution to those problems was provided.
The author conducts our analysis in a cross-disciplinary fashion, combining analytical approaches. In the work there was used a variety of sources, ranging from national and international law, primary and secondary research, and published official information.
Резюме
Эрик Трель
Сегодня, когда одной из целей политического развития Латвии является формирование правового государства, защита прав национальных меньшинств и вопросы, связанные с интеграцией данной социальной группы, имеют не только важное теоретическое, но и практическое значение.
В исследовании проанализирован процесс интеграции национальных меньшинств в Латвийской Республике; обобщены научные исследования по вопросам прав национальных меньшинств; указаны основные проблемы, связанные с этим вопросом; предложены варианты решений этих проблем.
Анализ работы проведен с использованием различных источников. В работе использованы международные, региональные и национальные документы по вопросам прав национальных меньшинств, а также исследования и публикации наиболее значимых, на мой взгляд, авторов, проводивших исследования по данной проблеме.
Raksts tapis ar Eiropas sociālā fonda finansiālu atbalstu.