Latviski  По-русски
Publikācijas > Naida noziegumi: jēdziens, būtība un izpausmes formas.

Ēriks Treļs

Naida noziegumi: jēdziens, būtība un izpausmes formas

Visu iedzīvotāju vienlīdzīga vērtība un vienlīdzīgas tiesības ir sabiedrības pamatvērtība demokrātiskā valstī. Tāpēc svarīga tiesību iezīme šādā valstī ir vienlīdzība likuma priekšā un diskriminācijas aizliegums, kas reglamentētas arī Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā.1

Atbildība par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā, etniskā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu paredzēta Krimināllikuma 78. pantā „Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana”. Bargākais sods paredzēts „par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem vai ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, vai ja tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu”2.

Jautājums par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar naidu un neiecietību, kļuva aktuāls Latvijā 2005. gadā, kad pirmo reizi tika ziņots par rasistiskiem vardarbīgiem incidentiem: aprīlī jauniešu grupa skaļi apsaukāja rabīnu ar antisemītiskiem saukļiem; jūnijā divi jaunieši, izsakot rasistiskas piezīmes, uzbruka melnādainam Latvijas iedzīvotājam (policija izvērtējot notikumu nekonstatēja noziedzīgā nodarījuma sastāvu, bet administratīvu pārkāpumu - sīko huligānismu).3 Izskatot administratīvo lietu, Rīgas Centra rajona tiesa uzbrucējam izteica mutisku aizrādījumu, kas ir mazāks sods nekā paredzēts šajā pantā; jūlijā melnādainam ASV vēstniecības darbiniekam uzbruka vairāki cilvēki; jūlijā Ēģiptes pilsonim uzbruka vairāki cilvēki, cietušajam konstatēti vairāki miesas bojājumi. Tikai vienā gadījumā, Valsts policija ierosināja lietu pēc Krimināllikuma 78. panta 2. daļas, jo minētais noziedzīgais nodarījums bija saistīts ar vardarbību.

2005.gada sākumā tiesībsargājošās iestādes nekvalificēja iepriekšminētos incidentus kā rasu naida motivētus noziedzīgus nodarījumus, bet gan kā huligānismu (Krimināllikuma 231. panta 1. daļa) vai kā huligānismu, kas saistīts ar miesas bojājumu nodarīšanu (Krimināllikuma 231. panta 2. daļa), kas neapšaubāmi bija šo noziedzīgu nodarījumu kļūdaina kvalifikācija.

Tomēr, jau tajā pašā 2005. gadā, situācija uzlabojās un naida motivētie noziedzīgie nodarījumi tika kvalificēti pēc Krimināllikuma 78. panta. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas Informācijas centra datiem laika posmā no 2005. līdz 2009. gadam pēc Krimināllikuma 78. panta tika uzsākti 58 kriminālprocesi (2005. gadā – 13, 2006. gadā – 14, 2007. gadā – 16, 2008. gadā – 9, 2009. gadā – 6).4

Latvijai naida noziegumi ir samērā jauna parādība, savukārt citur pasaulē ar šiem noziedzīgiem nodarījumiem un to izraisošiem cēloņiem cīnās jau sen. Pirmo reizi jēdziens „naida noziegumi” (Hate Crime – angļu val.) izmantots 1985. gadā, kad Džons Konirs, Barbara Keneli un Mario Bjadži publicēja grāmatu „Hate Crime Statistics Act”.

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (Organisation on Security and Cooperation in Europe - EDSO) Demokrātisko institūciju un cilvēktiesību birojs (Office for Democratic Institutions and Human Rights - ODIHR) piedāvā sekojošu naida noziegumu definīciju:
A) Jebkurš noziedzīgs nodarījums, tai skaitā noziegums pret personu vai īpašumu, kad cietušais, vieta vai nozieguma mērķis ir izvēlēti pēc to faktiskās vai šķietamās saiknes, atbalsta, piederības vai dalības grupā, kas definēta B daļā;
B) Grupa var balstīties uz tās locekļu reālu vai šķietamu rasi, nacionālo vai etnisko izcelsmi, valodu, ādas krāsu, reliģiju, dzimumu, vecumu, fizisko vai garīgo invaliditāti, seksuālo orientāciju vai citu līdzīgu pazīmi.5

Šo definīciju savā pētījumā „Naida noziegumi Latvijā: likumdošana un policijas prakse” izmantoja arī Latvijas Cilvēktiesību centra pārstāvji Anhelita Kamenska un Ilze Brands-Kehre.6 Kā atzīst Latvijas Cilvēktiesību centra darbinieki, naida noziegumu “pamatā ir aizspriedumi vai naids pret indivīdiem vai sabiedrības grupu etniskās piederības, rases, reliģijas, seksuālās orientācijas, valodas, invaliditātes, u.c. pazīmju dēļ”7.

Savukārt Dr. Egīls Levits izvirza vairākas citas pazīmes, pēc kurām var izpausties neiecietība un diskriminācija: rase, ādas krāsa, tautība, etniskā izcelsme, piederība nacionālajai minoritātei, valoda, dzimums, vecums, reliģija, politiskā pārliecība, sociālais stāvoklis un izcelsme, manta, izcelšanās (dzimšana), dienesta stāvoklis, partijas piederība, invaliditāte, ģenētiskās īpašības, seksuālā orientācija, cita (nevis politiska) pārliecība, citi līdzīgi apstākļi.8

Visas iepriekšminētās pazīmes zinātniskā literatūrā bieži vien apzīmējās ar jēdzienu „aizsargājamās pazīmes”. Šajā rakstā runājot par aizsargājamām pazīmēm, autors apzīmē tās pazīmes, kas apvieno personu grupu, kuras pārstāvis ir cietis no naida nozieguma. Par noziedzīgā nodarījuma objektu var būt viena vai vairākas personas vai personu grupa, kas ir apvienota ar noteikto pazīmi.

Pārkāpējs ar nodomu izvēlās noziedzīga nodarījuma objektu, balstoties uz kādu no aizsargājamām pazīmēm. Līdz ar to tikai motīvs – naids vai aizspriedumi – atšķir naida noziegumus no citiem noziedzīgu nodarījumu veidiem.

Diemžēl, kā rāda prakse, nozieguma sastāva veidošanā motīvam parasti nav noteicošā loma. Šīs negatīvās prakses rezultātā parādās nepareizi noziedzīgu nodarījumu klasifikācijas piemēri, līdzīgi notikušajiem Latvijā 2005. gadā.

Krimināllikumā nav panta, kurā būtu minēts jēdziens „naida noziegums”. Tomēr, bez iepriekš minētā 78. panta (Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana), Krimināllikumā ir iekļauti arī citi noziedzīgie nodarījumi, kurus var klasificēt kā naida noziegumus. Tas ir 149.1 pants (Diskriminācijas aizlieguma pārkāpšana), 150. pants (Reliģiskā naida celšana) un 151. pants (Reliģisku rituālu traucēšana).

2006. gada 12. oktobrī tika veiktas izmaiņas Krimināllikuma 48.panta „Atbildību pastiprinošie apstākļi” 1. daļā, kurā tika noteikts, ka ja noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku motīvu dēļ, to var atzīt par atbildību pastiprinošu apstākli.

Latvijas Cilvēktiesību centra speciālisti nosauc sekojošās naida noziegumu izpausmes formas:

  • rasistiski izteikumi (piemēram, draudi, aizskaršana), kas var būt gan mutiski, gan rakstiski;
  • īpašuma bojāšana (izsisti logi, pārdurtas automašīnas riepas, u.c.);
  • kapu apgānīšana (kāškrusti uz ebreju kapiem, u.c.);
  • rasistiska vai cita naidīga satura izplatīšana (skrejlapas, grāmatas, u.c.);
  • aizskaroši grafiti;
  • fiziska vardarbība.9

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (European Court of Human Rights) ir uzsvērusi, ka rasistiska vardarbība ir īpašs cilvēka cieņas aizskārums un, ņemot vērā bīstamās sekas, tā prasa īpašu valsts institūciju modrību un aktīvu reaģēšanu. Tieši šī iemesla dēļ valsts institūcijām ir jāizmanto visi līdzekļi, lai cīnītos pret rasismu un rasistisku vardarbību, tādā veidā nostiprinot demokrātisku sabiedrību, kurā daudzveidība tiek uztverta nevis kā apdraudējums, bet gan kā sabiedrības bagātināšanas avots.10

Turklāt, tiesas spriedumā norādīts, ka valsts institūciju pienākums izmeklēt iespējamās saiknes pastāvēšanu starp vardarbības aktu un rasisko attieksmi ir viens no valsts procesuālo pienākumu aspektiem Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. panta ietvaros.11 Tiesas sprieduma 160. paragrāfā teikts, ka dalībvalstu pozitīvu pienākumu izpilde saskaņā ar Konvencijas 2. pantu pieprasa, lai nacionālā tiesību sistēma demonstrētu savas spējas saukt pie kriminālatbildības tos, kuri noziedzīgi atņem dzīvību citiem, neatkarīgi no upura rases vai etniskās izcelsmes.

Saskaņā ar spriedumu, tur, kur rodas aizdomas par vardarbības iespējamiem rasistiskajiem iemesliem, ir sevišķi svarīgi veikt oficiālu lietas izmeklēšanu ar īpašu sparu un objektivitāti, paturot prātā, ka ir nepieciešams nepārtraukti apliecināt, ka sabiedrība nosoda rasismu un etnisko naidu, kā arī uzturēt minoritāšu pārstāvju pārliecību, ka valsts vara ir spējīga aizsargāt viņus no rasiskas vardarbības draudiem.

Izmeklējot incidentus, kas saistīti ar vardarbību, valsts institūcijām tiek uzlikti papildu pienākumi spert visus saprātīgi iespējamos soļus, lai atmaskotu jebkuru rasistisko motivāciju, un noskaidrot, vai etniskais naids vai aizspriedumi ir ietekmējuši notikumus. Ja valsts to nedara un izskata rasistisko uzskatu mudinātos vardarbības un brutalitātes gadījumus ar tādu pašu attieksmi kā pret lietām, kurās nepastāv rasistiski motīvi, tas nozīmē, ka valsts aizver acis uz doto darbību īpašo raksturu, kuras ir sevišķi bīstamas cilvēku pamattiesību ievērošanas ziņā.12

Es uzskatu, ka mums jāņem vērā iepriekš minētie tiesas norādījumi un jāmācās no tām kļūdām, kuras pieļāvušas citu valstu tiesībsargājošās institūcijas, izmeklējot ar naidu un neiecietību saistītos noziegumus, lai tās nepieļautu un kādreiz nenonāktu Eiropas Cilvēktiesību tiesas priekšā.

Vēsturiski Latvija vienmēr bijusi etniski daudzveidīga, un dažādos laika periodos etniskās minoritātes veidojušas mainīgu, taču ievērojamu Latvijas iedzīvotāju daļu. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem uz 2010. gada 1. janvāri etniskās minoritātes bija 40% no valsts iedzīvotājiem: 1,338,682 - latvieši; 621,766 - krievi; 80,532 - baltkrievi; 55,749 - ukraiņi; 52,446 - poļi; 29,999 - lietuvieši; 75,618 - citi.13

Ar katru gadu pieaug tiesībsargājošo institūciju darbinieku saskarsme ar atšķirīgas rases, ādas krāsas, tautības, etniskās izcelsmes, reliģijas vai kultūras pārstāvjiem. Saskarsmes pieredzes un informācijas trūkums kopā ar neiecietību un diskrimināciju kurinošiem izteikumiem ir labvēlīga augsne aizspriedumiem un vardarbībai. Arī nelabvēlīgā ekonomiskā situācija valstī un problēmas sociālā jomā, ietekmē tādas parādības, kā aizspriedumi, neiecietība, rasisms un diskriminācija.

Īpaša riska grupa, kas var kļūt par naida noziegumu upuriem, ir ārvalstu tūristi. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2010. gada 2. ceturksnī ārvalstu viesu skaits Latvijā ir pieaudzis par 4,8%. Visvairāk uzņemto ārzemju tūristu bija no Vācijas –13,5%, Somijas – 10,8%, Krievijas – 9,6%, Norvēģijas – 7,7%, Lietuvas – 7,4%, Igaunijas 6,5%, Zviedrijas – 6,0%, Lielbritānijas – 5,3% un Polijas – 4,2%.14

Visbiežākie rasisma upuri ir vizuāli atšķirīgās nacionālās minoritātes, kuru pārstāvju skaits valstī ir pavisam neliels. Cilvēki ar tumšāku ādas krāsu un neeiropisku izcelsmi ir īpaši mazaizsargāti. Kaut arī tuvākajos gados Latvijā nav prognozējams liels imigrācijas vilnis, dati par neiecietības izpausmēm pašreizējā situācijā un tendences citur Eiropas Savienībā ļauj prognozēt tādu neiecietības formu iespējamo izplatīšanos kā islamofobija, antisemītisms, ksenofobija un neiecietība pret cilvēkiem ar citu ādas krāsu.

Tiesībsargājošo institūciju darbiniekiem, izmeklējot ar naidu un neiecietību saistītos noziegumus, nepieciešams rīkoties atbilstoši Eiropas Savienības institūciju rekomendācijām. Šo tiesībsargājošo institūciju vadībai jāveic pasākumus savā pakļautībā esošo darbinieku izglītībai un apmācībai, taktikas un metodikas izstrādei, kā arī iegūto zināšanu piemērošanai praksē.

EDSO Augstākā komisāra nacionālo minoritāšu jautājumos (High Commissioner on National Minorities) sagatavotās Rekomendācijās par policijas darbu multinacionālajā sabiedrībā tika uzsvērts, ka tiesībsargājošo institūciju darba efektivitāti ietekmē uzticības attiecību nodibināšana starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem, kuras tiek uzturētas atbilstošā līmenī, pateicoties regulāriem kontaktiem un praktiskai sadarbībai. Lai panāktu šo sadarbību, policijai jāizstrādā attiecīgās metodes, un to pielietošanas praksi.15

Arī eksperts cilvēktiesību jomā Dr. Robins Ouklijs, kurš piedalījās augstākminēto rekomendāciju izstrādē, atzīst, ka bez sabiedrības vēlēšanās ziņot par noziegumiem un sadarboties ar policiju, policijas vadībā veiktas informācijas vākšanas rezultātā nevar sākt identificēt un efektīvi reaģēt uz lielāko daļu “ikdienas” noziegumu. Šā ziņā rasistiski motivēta noziedzība neatšķiras no citiem noziegumiem, jo policija ir atkarīga no sabiedrības vēlēšanās ziņot par incidentiem. Ja sabiedrība apšauba policijas spējas efektīvi reaģēt uz rasistiskiem noziegumiem, šie noziegumi paliks nereģistrēti un vainīgos nesauks pie atbildības.16

Dr. R. Ouklijs, ņemot vērā veiktās aptaujas secinājumus, atzīst, lai nodrošinātu, ka policija visā ES varētu un spētu efektīvi īstenot tās lomu rasistiskas noziedzības un vardarbības apkarošanā, jāveic vairākas darbības, un to vidū arī pētījumi, lai noteiktu rasistiskas noziedzības un vardarbības incidentu patieso apjomu neaizsargātās kopienās un barjeras (piemēram, bailes, nezināšanu, valodu, uzticēšanās trūkumu), lai ziņotu par šādiem incidentiem policijai.

Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību (The European Commission against Racism and Intolerance - ECRI) savā Trešā ziņojumā par Latviju rekomendē Latvijas varas institūcijām nodrošināt atbilstošu tālākizglītību tiesnešiem, prokuroriem un policijas darbiniekiem.17 Šajā sakarā tā iesaka varas iestādēm nodrošināt, lai iepriekšminētie darbinieki pilnībā izprastu jautājumus, kas saistīti ar rasismu un rasu diskrimināciju, lai nepieciešamības gadījumā varētu tos labāk risināt.

Komisija aicina arī Latvijas varas iestādēm enerģiskāk reaģēt uz rasistisku un ekstrēmistisku, ieskaitot arī neonacistisku, grupu aktivitātēm. ECRI rīcībā ir neoficiālās ziņas, ka policija nekontrolē situāciju šajā jomā.

Skūtgalvju un labējo ekstrēmistu grupu aktivitātes kļūst biežākas gan etnisko latviešu, gan etnisko krievu vidū, un jūtama spēcīga regulāru kontaktu ietekme ar līdzīgām grupām ārpus Latvijas. Saskaņā ar iegūtajām ziņām šīs grupas ir vairāk pamanāmas un labāk organizētas visā Latvijā. Policijai ir steidzami jārīkojas un cieši jāuzrauga situācija šajā jomā, un arī citām institūcijām jāmēģina rast risinājumus, lai stāvētu pretī ekstrēmi labējām tendencēm jaunu cilvēku vidū, kā arī citos sabiedrības segmentos.18

Šajā pašā laikā ECRI atzīst, ka Rīgas ielās ir pieaudzis policijas patruļu skaits, kas veicina rasistiski motivētu noziegumu novēršanu. Atzīmējot pozitīvo attīstību, ECRI tomēr uzskata, ka steidzami ir nepieciešami papildus līdzekļi, lai cīnītos pret rasistiski motivētu vardarbību, veltot īpašas pūles cīņai pret skūtgalvju grupu pastāvēšanu un darbību.19

Savukārt Rekomendāciju par policijas darbu multinacionālajā sabiedrībā autori atsevišķi izskata jautājumu par policijas lomu starpnacionālo konfliktu risināšanā. Ja starp policiju un minoritāšu pārstāvjiem tika nodibinātas un uzturētas uzticības attiecības, tas neapšaubāmi ietekmēs policijas darba efektivitāti un dos iespēju būt laicīgi informētiem par iespējamo spriedzi nacionālās attiecībās, kā arī samazinātu iespējamā etniskā konflikta risku.20

Kaut gan Rekomendāciju autori atzīst policijas tiesības lietot spēku, lai atrisinātu konfliktu, tomēr iesaka izmantot alternatīvas metodes. Lai novērstu un atrisinātu etniskus konfliktus, policijai cieši jāsadarbojas ar citām valsts iestādēm, koordinējot savas darbības.

Rekomendācijās par policijas darbu daudznacionālajā sabiedrībā, pēc manām domām, noderīga pamācība tām valstīm, kuras cenšas integrēt etniskās minoritātes un tajā pašā laikā cenšas paaugstināt policijas darbības efektivitāti.

Tiesībsargājošām iestādēm jābūt pienācīgi sagatavotām un aprīkotām, lai ātri, profesionāli un objektīvi reaģētu ne tikai uz atsevišķiem naida noziegumiem, bet arī uz iespējamām masu nekārtībām un lokāliem etniskiem konfliktiem.

_________________________________
1 Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, nr.43.
2 Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8.jūlijs, nr.199/200 un Grozījumi Krimināllikumā: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2007. 5.jūlijs, nr.107.
3 Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss: LR likums. Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1984. 20.decembris, nr.51.
4 Kriminālā statistika. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs. Pieejams: http://www.ic.iem.gov.lv/?q=lv/node/75 [skatīts 2010.gada 11.jūnijā].
5 Hate Crimes in the OSCE Region – Incidents and Responses. Annual Report for 2007. Warsaw: Organisation on Security and Cooperation in Europe, Office for Democratic Institutions and Human Rights, 2008, p.11.
6 Kamenska A., Brands-Kehris I. Naida noziegumi Latvijā: likumdošana un policijas prakse. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008. - 4.lpp.
7 Naida noziegumi. Brošūra. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008, 3.lpp.
8 Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Latvijas Vēstnesis, 2003. 8.maijs, nr.68.
9 Naida noziegumi. Brošūra. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008, 3.lpp.
10 European Courts of Human Rights. Nachova and Others v. Bulgaria. Application No. 43577/98 and No. 43579/98, Judgment of 6 June 2005, para.145. Pieejams: http://www.errc.org/cms/upload/media/01/69/m00000169.doc [skatīts 2010.gada 11.jūnijā].
11 Ibid. Para. 161.
12 Ibid. Para. 160 & 164.
13 Iedzīvotāju skaits pašvaldības pēc nacionāla sastāva. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pieejams: http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2010/ISPN_Pasvaldibas_pec_TTB.pdf [skatīts 2010.gada 11.jūnijā].
14 Par viesnīcu un atpūtas iestāžu darbības rezultātiem 2010. gada 2. ceturksnī. Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvalde. Pieejams: http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-viesnicu-un-atputas-iestazu-darbibas-rezultatiem-2010-gada-2-ceturksni-26597.html [skatīts 2010.gada 1.septembrī].
15 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.4.
16 Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.5.
17 Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību. Trešais ziņojums par Latviju. Strasbourg: Council of Europe, 2008, 12.lpp.
18 Turpat. 25.-26.lpp.
19 Turpat. 27.lpp.
20 Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.8.

Izmantotās literatūras, normatīvo aktu un juridiskās prakses saraksts
Grāmatas

1. Eiropas Komisija pret rasismu un neiecietību. Trešais ziņojums par Latviju. Strasbourg, Council of Europe, 2008, 54.lpp.

2. Kamenska A., Brands-Kehris I. Naida noziegumi Latvijā: likumdošana un policijas prakse. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008, 45.lpp. ISBN 978-9984-9920-1-3.

3. Naida noziegumi. Brošūra. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008, 15.lpp.

4. Hate Crimes in the OSCE Region – Incidents and Responses. Annual Report for 2007. Warsaw: Organisation on Security and Cooperation in Europe, Office for Democratic Institutions and Human Rights, 2008, p.183.

5. Oakley R. Policing Racist Crime and Violence. A Comparative Analysis. Vienna: European Monitoring Centre on Racism and Xenophobia, 2005, p.52.

6. Recommendations on Policing in Multi-Ethnic Societies. Hague: Organisation on Security and Cooperation in Europe, High Commissioner on National Minorities, 2006, p.42. ISBN 90-75989-05-9.

Atsevišķi raksti grāmatu ietvaros vai internetā

1. Iedzīvotāju skaits pašvaldības pēc nacionāla sastāva. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Pieejams: http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/2010/ISPN_Pasvaldibas_pec_TTB.pdf [skatīts 2010.gada 11.jūnijā].

2. Kriminālā statistika. Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Informācijas centrs. Pieejams: http://www.ic.iem.gov.lv/?q=lv/node/75 [skatīts 2010.gada 11.jūnijā].

3. Par viesnīcu un atpūtas iestāžu darbības rezultātiem 2010. gada 2. ceturksnī. Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvalde. Pieejams: http://www.csb.gov.lv/notikumi/par-viesnicu-un-atputas-iestazu-darbibas-rezultatiem-2010-gada-2-ceturksni-26597.html [skatīts 2010.gada 1.septembrī].

Periodika

Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Latvijas Vēstnesis, 2003. 8.maijs, nr.68.

Normatīvie akti

1. Latvijas Republikas Satversme: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1993. 1.jūlijs, nr.43.

2. Krimināllikums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1998. 8.jūlijs, nr.199/200.

3. Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodekss: LR likums. Latvijas PSR Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1984. 20.decembris, nr.51.

Juridiskā prakse

European Courts of Human Rights. Nachova and Others v. Bulgaria. Application No. 43577/98 and No. 43579/98, Judgment of 6 June 2005, Pieejams: http://www.errc.org/cms/upload/media/01/69/m00000169.doc [skatīts 2010.gada 11.jūnijā].

© Ēriks Treļs, 2011 - 2020