Ēriks Treļs, Mg. jur.
Latvijas Universitātes doktorants
Latvija, Rīga
One of the goals of political development in Latvia is the achievement of state of rule of law, so a proper understanding of national minority rights is important not only at the theoretical, but also at the practical level. In this research the problems connected with rights of national minorities to use his or her surname and first names in the minority language and the right to official recognition of them, according to modalities provided for in their legal system, were pointed out and solution to those problems was provided.
1995. gada 1. februārī Eiropas Padome pieņēma nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzībai nozīmīgu dokumentu - Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību [3]. Iestājoties Eiropas Savienībā, Latvija bija vienīgā no 2004. gadā uzņemtajām valstīm, kas neratificēja Konvenciju. Konvencija tika ratificēta 2005. gada 26. maijā ar īpašu likumu “Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” [4]. Konvencijas 11. panta pirmā daļa nosaka, ka „jebkura persona, kura pieder pie nacionālās minoritātes, ir tiesīga izmantot savu uzvārdu (dzimtas vārdu) un vārdu minoritātes valodā un ir tiesīga uz tā oficiālu atzīšanu saskaņā ar juridisko sistēmu nosacījumiem” [3].
Tomēr valsts iestāžu praksē minēta tiesību norma tiek interpretēta atšķirīgi. Tā, piemēram, 2010. gada 2. februārī Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Rīgas 3. nodaļa atteica personai viņas lūgumā norādīt pasē tēvvārdu latīņalfabētiskajā transliterācijā [16]. Persona pārsūdzēja šo lēmumu pārvaldes priekšniekam, kurš atstāja sākotnēju lēmumu negrozītu [15]. Lēmums tika pārsūdzēts Administratīvajā rajona tiesā, kura 2012.gada 26.oktobrī apmierināja šīs personas pieteikumu par faktiskās rīcības veikšanu – viņas tēvvārda ierakstīšanu pasē latīņalfabētiskajā transliterācijā un uzdeva Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei ierakstīt personas pasē viņa tēvvārdu latīņalfabētiskajā transliterācijā [14]. Šis spriedums neapšaubāmi bija milzīgs solis nacionālo minoritāšu tiesību uz personvārdu atveidošanu valsts valodā nostiprināšanā.
Kad ir izsmelti visi valsts iekšējie tiesību aizsardzības līdzekļi (lieta bija izskatīta visās trīs Latvijas Republikas tiesu instancēs), par publiskās varas iestāžu darbībām vai lēmumiem Latvijas iedzīvotājs var sūdzēties Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kura darbojās reģionālā līmenī un izskata sūdzības par Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un tās protokolu pārkāpumiem [2]. Konvencijas 14. pants „Diskriminācijas aizliegums” nosaka, ka „tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa” [2].
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izskatījusi vairākas sūdzības pret Latviju saistībā ar personu personvārdu atveidošanu latviešu valodā. Jautājums par nacionālo minoritāšu pārstāvju personvārdu atveidošanu viņu dzimtā valodā ir viens no jautājumiem, kurus minoritātes saista ar diskrimināciju un savas identitātes zaudēšanu, jo viņuprāt „vārdu un uzvārdu latviskošanas rezultātā pilnībā vai daļēji tiek zaudēta tā oriģinālā forma un pārveidotais personvārds neatbilst cilvēka etniskajai identitātei” [1].
Tā, lietās Kuhareca pret Latviju [11] un Mencena pret Latviju [10] iesniedzējas sūdzējās par latviskās transliterācijas izmantošanu, izdarot viņu uzvārdu ierakstu personu apliecinošajā dokumentā. Izskatot šīs lietas, tiesa konstatēja, ka valstī noteiktais tiesiskais regulējums uzvārdu un vārdu jomā ne vienmēr rada iejaukšanos privātajā un ģimenes dzīvē, un citām valodām raksturīgo uzvārdu transliterācija latviešu valodā nevar tikt pielīdzināta uzvārda reālai izmainīšanai. Tiesa secināja, ka citvalodu uzvārdu pakļautība latviešu valodas gramatiskām normām Latvijas Republikā ir reglamentēta Valsts valodas likumā [5] un Ministru kabineta noteikumos (šie noteikumi šobrīd ir jau zaudējuši spēku) [6, 8], kuru mērķis, no vienas puses, ir tuvināt uzvārda rakstību tā izrunai un, no otras puses, pielāgot to latviešu valodas gramatiskās sistēmas īpatnībām.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa īpaši atzīmēja, ka Latvijas tiesību akti piešķir attiecīgajām personām iespēju savās pasēs norādīt sava uzvārda oriģinālo rakstību, kas ir juridiski vienāda ar atveidoto rakstību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka Latvijas iestādes nav pārkāpušas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas normas, un noraidīja iesniedzēju sūdzības.
Kā atzinusi Latvijas Republikas Satversmes tiesa, vērtējot J. Mencenas iesniegumu, noteikumi par „personvārda (uzvārda) atveidi saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un tā rakstību, pamatojoties uz latviešu valodas normām, Latvijas izsniegtajās pasēs ir uzskatāms par privātās dzīves ierobežojumu”, tomēr tā uzskatīja, ka šis ierobežojums sasniedz leģitīmu mērķi, „lai aizsargātu citu Latvijas iedzīvotāju tiesības brīvi lietot latviešu valodu visā Latvijas teritorijā un lai aizsargātu demokrātisko iekārtu valstī” [13]. Līdz ar ko, „latviešu valodas kā vienotas sistēmas funkcionēšanas apdraudējums, pieļaujot citvalodu personvārdu rakstību dokumentos tikai oriģinālformā, ir lielāks nekā neērtības, kas personām rodas, lietojot pasi ar latviešu valodas tradīcijām atbilstoši atveidotu uzvārdu” [13].
Savukārt lietā Šiškina un Šiškins pret Latviju [9] iesniedzējus neapmierināja tas, ka viņu uzvārdi Latvijas pases automātiskās nolasīšanas zonā bija ierakstīti bez diakritiskajām zīmēm: „SISKINS” un „SISKINA”. Tomēr arī šajā lietā tiesa konstatēja, ka personu pasēs bija norādīta arī pareizā transkripcija: „ŠIŠKINS” un „ŠIŠKINA”. Tiesa arī konstatēja, ka iesniedzēju uzvārdu rakstība pases automātiskās nolasīšanas zonā bija veikta saskaņā ar Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas normām, kuru vienīgais mērķis ir atvieglot personas automātisko identificēšanu robežkontroles punktos, un nav domāta vizuālai nolasīšanai. Līdz ar to, tiesa secināja, ka veids, kādā pases īpašnieka uzvārds parādās iepriekšminētajās rindās, nekādi neapdraud viņa uzvārda neaizskaramību.
Spriedumu, kas saistīts ar nacionālo minoritāšu pārstāvju personvārdu atveidošanu pamatnācijas valodā, ir arī Eiropas Savienības tiesas judikatūrā. Lietā Malgožata Runeviča-Vardina un Lūkass Pāvels Vardins pret Viļņas pašvaldību, Lietuvas Republikas Tieslietu ministrijas, Valsts lietuviešu valodas komisiju un Viļņas pašvaldības Tieslietu departamenta Dzimtsakaru nodaļu (Malgožata Runevič-Vardyn & Łukasz Paweł Wardyn prieš Vilniaus miesto savivaldybės administracija, Lietuvos Respublikos teisingumo ministeriją, Valstybinę lietuvių kalbos komisiją, Vilniaus miesto savivaldybės administracijos Teisės departamento Civilinės metrikacijos skyrių) prasītāji vērsās Eiropas Savienības tiesā, jo vairākas Lietuvas Republikas institūcijas atteica grozīt viņu vārdus un uzvārdus personīgos dokumentos atbilstoši poļu valodas rakstības noteikumiem [12]. Eiropas Savienības tiesa ir norādījusi, ka valsts tiesiskais regulējums, ar ko noteikta fizisku personu vārdu un uzvārdu atveidošana civilstāvokļa reģistrāciju apliecinošos dokumentos tādā formā, lai būtu ievēroti valsts oficiālās valodas rakstības noteikumi, nav pretrunā ar Eiropas Padomes 2000. gada 29.jūnija Direktīvu 2000/43/EK [17].
Augstākminētā tiesu prakse pierāda, ka nacionālo minoritāšu pārstāvju personvārdu atveidošanu valsts valodā nepārkāpj viņu tiesības nedz Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, nedz Eiropas Padomes Direktīvas 2000/43/EK izpratnē. Kā Latvijā, tā arī citās dalībvalstīs nacionālo minoritāšu pārstāvju personvārdu atveidošanu valsts valodā nav uzskatama par diskrimināciju, kaut arī ir privātās dzīves ierobežojums. Neraugoties uz šo ierobežojumu Latvijas iedzīvotājiem, kas pieder pie nacionālajām minoritātēm, ir iespēja norādīt savās pasēs personvārdu oriģinālā veidā.
Šis darbs izstrādāts ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu.
1. Alternatīvais jeb "ēnu ziņojums" par Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzības īstenošanu Latvijā. Rīga: Latvijas Cilvēktiesību centrs, 2008, 28.lpp.
2. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija. Latvijas Vēstnesis, 1997. 13.jūnijs, nr.143/144.
3. Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Latvijas Vēstnesis, 2005. 31.maijs, nr.85.
4. Par Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 2005. 31.maijs, nr.85.
5. Valsts valodas likums: LR likums. Latvijas Vēstnesis, 1999. 21.decembris, nr.428/433.
6. Noteikumi par citvalodu personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā; Ministru kabineta 2002.gada 5.marta noteikumi nr.96. Latvijas Vēstnesis, 2002, 8.marts, nr.38.
7. Noteikumi par personvārdu rakstību un lietošanu latviešu valodā, kā arī to identifikāciju; Ministru kabineta 2004.gada 2.marta noteikumi nr.114. Latvijas Vēstnesis, 2004, 5.marts, nr.36.
8. Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju; Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumi nr.295. Latvijas Vēstnesis, 2000, 29.augusts, nr.302.
9. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 59727/00 Siskina and Siskins v. Latvia.
10. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 71074/01 Mentzen v. Latvia.
11. Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā: 71557/01 Kuharec v. Latvia.
12. Eiropas Savienības tiesas 2011.gada 12.maija spriedums lietā: C-391/09 Vardyn, Wardyn, ECR, p. I-0000.
13. Par Valsts valodas likuma 19. panta un Ministru kabineta 2000.gada 22.augusta noteikumu Nr.295 „Noteikumi par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. un 116. pantam: Latvijas Republikas Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedums lietā Nr. 2001-04-0103. Latvijas Vēstnesis, 2001, 22.decembris, nr.187.
14. Administratīvās rajona tiesas 2012.gada 26.oktobra spriedums lietā Nr. A420641610, A-00377-12/26.
15. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes 2010. gada 8. aprīļa lēmums Nr.147.
16. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Rīgas 3. nodaļas 2010. gada 2. februāra lēmums Nr. 24/20.5.-1-13-30.
17. Council Directive 2000/43/EC of 29 June 2000 implementing the principle of equal treatment between persons irrespective of racial or ethnic origin. Official Journal L 180, July 19, 2000, p. 22 - 26.